Gandrīz noslēgusies Jelgavas siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta pirmā kārta. Jelgavas Siltumtīkli izstrādā otrās kārtas koncepciju.
Gandrīz noslēgusies Jelgavas siltumapgādes sistēmu rehabilitācijas projekta pirmā kārta. Jelgavas Siltumtīkli (STU) izstrādā otrās kārtas koncepciju. Tās realizācijai nepieciešams 1,044 miljoni latu. STU vadība rehabilitācijas projekta otrajā kārtā iecerējusi savienot abu Lielupes krastu siltumapgādes sistēmas, kas ļautu izvēlēties ekonomiskāko siltumenerģijas ražošanas un piegādes avotu. Tāpat ieplānots nomainīt ar rūpnieciski izolētām caurulēm pirmajā rehabilitācijas posmā nerehabilitētos sliktā tehniskā stāvoklī esošos siltumtīklus, kā arī uzlabot siltumizolāciju liela diametra maģistrālajām virszemes siltumtrasēm. Lai paaugstinātu tīkla ūdens spiedienu, piegādājot siltumenerģiju no kreisā Lielupes krasta uz labo vai arī pretējā virzienā, STU padomā ir ierīkot sūkņu staciju rezerves katlumājas telpās Palīdzības ielā. Rehabilitācijas projekta otrā kārta paredzētu arī uzstādīt siltummezglu automatizētās iekārtas pirmajā posmā neietvertajās ēkās.
Tiktāl par STU plāniem. Jāpiezīmē, ka arī uzņēmuma vadība otrās kārtas projekta koncepcijas pieteikumā atzīst, ka «rehabilitācijas projekta pirmā programma, kaut gan ir ekonomiski ieguvumi, neatrisina visas Jelgavas siltumapgādes problēmas». Kā vienu no aizbildinājumiem STU min apstākli, ka 1995. gadā STU bija spiests pārņemt bankrotējušās rūpnīcas RAF siltumtīklus un siltummezglus ļoti sliktā tehniskā stāvoklī – tajos bija liela noplūde un siltuma zudumi. Minētais apgalvojums izklausās dīvains tamdēļ, ka 1995. gada 18. septembrī LR Finansu ministrija un Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (SRAB) noslēdza līgumu par 14 miljonu ASV dolāru aizdevumu Jelgavas STU rehabilitācijas projekta pirmās kārtas īstenošanai. STU vadības nespēja paredzēt RAF siltumtīklu pāriešanu uzņēmuma apkalpošanā tajā pašā gadā norāda uz tālredzības un stratēģiskās plānošanas trūkumu. Tā ir kļūda, kuras labošanai patlaban nepieciešams vairāk nekā miljons latu. Apstāklis, ka STU pārstāvji neuzskatīja par vajadzīgu painteresēties, kas notiek tik lielā uzņēmumā un siltuma ražotājā kā RAF, rada pamatu aizdomām, ka rehabilitācijas projekta otrā kārta bija «paredzēta scenārijā» un RAF siltumtīkli mērķtiecīgi un apzināti netika iekļauti projekta pirmajā kārtā.
Ir arī vēl viena noklusēta lieta: jau daudzus gadus dīkstāvē RAF teritorijā atrodas ļoti labi aprīkota un moderna katlumāja, kuras jauda ir 18 megavati. Tas nav maz, ja ņem vērā, ka no Jelgavas Cukurfabrikas katlumājas dzīvojamo māju un iestāžu apkurei Pārlielupē tiek izmantoti 29,6 megavati. Nav saprotams, kāpēc Jelgavas pilsētas pašvaldība un STU vadība nav gribējusi vienoties par minētās katlumājas ekspluatāciju RAF dzīvojamā rajona apkurei. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) speciālisti diplomēti inženieri Gvido Pētersons un Raimonds Bokta ir salīdzinājuši Pārlielupes dzīvojamā rajona siltumapgādes variantus. Viņu secinājumi ir pretēji STU piedāvātajam variantam Pārlielupes apkurei. Inženieri ir pārliecināti, ka nav lietderīgi rekonstruēt siltumtrasi Cukurfabrika – RAF dzīvojamais rajons vairāku apstākļu dēļ. Siltumenerģijas patērētāji izvietoti Pārlielupes dzīvojamā rajona sākumā un beigās, un, esot šādam patērētāju blīvumam, nav ekonomiski izdevīgi veidot centralizētu siltumapgādi. Tuvākajā nākotnē nav paredzama jaunu enerģijas patērētāju pieslēgšanās šai trasei. Saņemot siltumenerģiju no Cukurfabrikas, iedzīvotāji netiek apgādāti ar silto ūdeni vasarā. Savukārt kā argumentus par labu RAF dzīvojamā rajona lokālajai katlumājai speciālisti min to, ka rajonā dzīvo 15% Jelgavas iedzīvotāju, kas, izmantojot lokālo katlumāju, varētu saņemt silto ūdeni arī vasarās. Iedzīvotāju maksa par siltumenerģiju varētu būt salīdzinoši neliela – ap 15 līdz 16 Ls/Gcal.
STU optimisma pilnais arguments par Cukurfabrikas iespējamo siltumenerģijas tarifu samazināšanu no 11,13 uz 9 Ls/Gcal ir tikai medaļas viena puse. Jā, neapšaubāmi, Cukurfabrikas katlumāja, kuras jauda ir 180 megavati, viena pati spēj apgādāt visu Jelgavu ar siltumu. Taču, attīstot šādu tendenci, pastāv liels risks izveidot jaunu un vēl lielāku monopolu, kas jebkurā laikā var uzsākt manipulācijas ar siltumenerģijas tarifiem. Doma uzticēt visu Pārlielupes apkuri Cukurfabrikai draud izvērsties par kārtējo STU vadības netālredzīgo soli, jo pastāv arī makroekonomiskais faktors, ar kuru uzņēmuma vadība acīmredzot nav rēķinājusies. Premjers Andris Šķēle ir skaidri deklarējis: ja Latvijas cukura ražotāji nespēs piedāvāt savai produkcijai konkurētspējīgas cenas, pēc desmit piecpadsmit gadiem cukura rūpniecība mūsu valstī var beigt pastāvēt. Pērn par maksātnespējīgu tika atzīta Jēkabpils Cukurfabrika, un nav garantijas, ka līdzīgs liktenis nesagaida arī abas pārējās. Šādā kontekstā rūpīgi jāizvērtē krastu savienošanas nepieciešamība, jo, šķiet, STU parādu palielināšanās par vēl vienu miljonu latu, ja tam nav ekonomiskās efektivitātes, tikai paātrinātu uzņēmuma finansiālo krahu. Varbūt saprātīgāk izmantot to, kas jau ir, – RAF katlumāju?
