Jaunsvirlaukas pagasta Īslīcās līdzās sadzīvo kolhozu un pirmās Latvijas laikā izveidojušās saimniecības.
Starp Jaunsvirlaukas pagasta mazajām apdzīvotajām vietām Bajāriem, Bitēniem, Pakuļiem un Blukām Īslīcas ir varbūt pati mazākā. Staļģenes vidusskolas skolniece Svetlana Bobkoviča, uz mirkli piedomājot par visiem saviem kaimiņiem, skaita, ka kopā ar bērniem Īslīcās mīt 21 cilvēks. Vieta nomaļa. Līdz tuvākajam veikalam Staļģenē kilometri seši, līdz Mežotnes pilskalnam – astoņi, līdz Jelgavai – gandrīz trīsdesmit. Pasts šajā pusē pienākot tikai ap septiņiem vakarā. Tomēr gan Svetlana, gan arī citi sastaptie vietējie ļaudis citur dzīvot nevēlētos. Lielākā daļa īslīcnieku saistīti ar fermu, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kolhozu laikā un kurā tagad SIA «Īslīcas» tur divsimt slaucamu govju, kā arī audzē teļus. Tolaik līdzās fermai tika uzbūvēta divstāvu sešu dzīvokļu balto silikātķieģeļu māja. Lopkopju ceļš no mājām uz darbu aizņem apmēram minūti. Jāpāriet vien pāri krustcelēm. Slavē darbiniekus«Īslīcās dzīvo ļoti labi strādnieki,» atzīst SIA «Īslīcas» īpašnieks Voldemārs Kārklis. Pats viņš dzīvo trīs kilometru attālajā Jaunsvirlaukas ciemā, taču ar Īslīcām bijis saistīts jau no kolhozu laikiem, kad strādāja par iecirkņa vadītāju. Uzņēmējs atzīst, ka mūsdienās uzņēmumam neklājas viegli, tas dzīvojot no rokas mutē. Taču Īslīcas ir viena no trim agrākā lielā Staļģenes kolhoza fermām, kas saglabājusies, pārvarot krīzes. Slaucēju darba alga, kā stāsta V.Kārklis, ir ap četrsimt latu pirms nodokļu nomaksas. Esot iespējas vēl mazliet piepelnīties, kopjot teļus. Atlīdzībā par darbu fermā ar saimniecības tehniku tiek apstrādāta lopkopēju piemājas zeme. «Slaucējām pēc sešām darba dienām ir divas brīvdienas. Tomēr ne katra var šo darbu izturēt,» saka V.Kārklis. SIA «Īslīcas» nodarbina līdz divdesmit pieciem strādniekiem. Atceroties uzņēmējdarbības sākumu, uzņēmējs saka: «Mēs jau bijām muļķi, kad tā brīvība atnāca. Deviņdesmito gadu sākumā zemi varēja lēti dabūt. Ar šodienas prātu to būtu sapircis divas reizes vairāk.» SIA «Īslīcas» apsaimnieko 350 hektāru. Tajos aug zālāji un graudaugi. Lielākā daļa izaudzētā tiek izbarota divsimt slaucamajām govīm un teļiem.Raitā solī rītā un vakarāSlaucēja Aiga Brūverīte, kas, platiem soļiem veikli rosoties fermā, pievieno un atvieno govīm slaukšanas aparātus, uz mirkli piestājusi, stāsta, ka darba dienās ceļas no rīta pulksten trijos. Padzerot kafiju, tad līdz pusčetriem paspēj piesiet no ganībām fermā sadzītās govis. Četratā līdz pusseptiņiem rītā slaukšana tiek pabeigta. Šopavasar piena esot daudz – no labākajām govīm dienā izslaucot litrus četrdesmit. «Kopš 1987. gadā Jelgavā beidzu skolu, visu laiku esmu strādājusi fermās. Par lopkopēju un slaucēju. Darbs man kopš bērnības pazīstams, jo skraidīju pakaļ mātei, kas tagad ir pensionāre, bet arī strādāja par slaucēju,» teic A.Brūverīte. Viņa atzīst, ka mūsdienās darbs fermā kļuvis smalkāks. Kolhoza laikā piena sastāvs nav ņemts vērā, bijis no svara tikai tā daudzums. Jo vairāk, jo labāk. Turpretī tagad svarīgi, lai būtu maz somatisko šūnu, bet daudz olbaltuma. Tādēļ pagājušās nedēļas nogalē no melnraibās Upenes slauktais piens negāja kopējā vadā, bet kannā. Skaitījās brāķis, ko lopkopēji lieto vien pašu vajadzībām. Otrā nākšana uz darbu fermas darbiniekiem ir pulksten četros pēcpusdienā, kad sākas vakara slaukšana, kas ilgst līdz pusseptiņiem. Laikā starp rīta un vakara slaukšanu, kā arī brīvdienās Aiga paspēj visu – gan dārzu izravēt, gan kādu reizi aizbraukt līdz Jelgavai un jūrmalai. Aug jaunā maiņaSlaucējām laba palīdze ir Aigas vecākā meita sešpadsmitgadīgā skolniece Svetlana. Māte stāsta, ka vasarās meita spēj palaist kādu no slaucējām atvaļinājumā. Svetlana tāpat kā māte un vecāmāte arī gribētu turpat vien Īslīcās dzīvot un kļūt par slaucēju. Pa plašo pasauli Svetlana klejo virtuāli internetā. Viņa ir aktīva sociālo tīklu lietotāja. Apmierināts ar pirms nepilna gada dabūto lopkopēja darbu «Īslīcās» ir arī Aivars Bitāns no Jaunsvirlaukas. Agrāk viņš esot strādājis kaltē, kur ziemā nav ko darīt. Tagad labāku vietu viņš nemeklē, jo «kur tad citur apkārt blandīsies». No Īslīcām nepilnu simt metru attālo Jaun-īslīču saimniece Daiga Lozinska pirmās Latvijas laikā vectēva būvētajā mājā dzīvo piecus gadus. Viņa sev devusi zvērestu, ka tur viss atkal ziedēs un plauks kā agrāk. Uz laukiem pārcēlusies no Rīgas. Iemesls – darba trauma, kā dēļ vairs nevarēja strādāt vecajā vietā.Vecvecākus godā turotJaun-īslīcēs, saimniekojot kopā ar draugu Mārtiņu Aņikēviču, Daiga audzē kazas, ravē un tīra kolhozu laikā atkritumiem piesārņoto zemi. Viņa tur godā vecvecāku piemiņu un relikvijas. Vectēvs Ansis Teodors Brahmanis bijis bagāts Zemgales saimnieks. Par veco godību liecina ar uzvārda zīmi izšūtie maisi, ar ko vesta labība uz elevatoru, arī grāmatas, mēbeles un galda piederumi. Ģimenē stāstīts, ka masveida izsūtīšanās viņš zinājis, kā no čekistiem atpirkties. Gaišā atmiņā tiek turēta arī mātes māsa Rita, kas ar Jaun-īslīcēs izaudzēto savulaik apgādājusi Daigas ģimeni Rīgā. No Daigas pieaugušajiem bērniem divi dzīvo un strādā galvaspilsētā, divi – ārzemēs. Viņi palīdz mātei materiāli. Meita aicinot māti pārcelties uz Itāliju un saka: «Te tev viss būs! Dzīvosi kā cilvēks!» Taču Daigai neesot tuvs tas dienvidu saules dedzinātais zaļums. Ciemos aizbraukusi, viņa domājot par savu lauciņu, kas atkal un atkal jāravē. Diena esot par īsu, lai visu iecerēto apdarītu.
