Redakcija saņēma vēstuli no jelgavnieces Antoņinas Vesmanes. Viņa raksta, ka tik iejūtīgi un laipni medicīnas darbinieki kā Jelgavas pilsētas poliklīnikas uroloģijas kabineta māsiņa Vilma Lēmane ir retums.
Redakcija saņēma vēstuli no jelgavnieces Antoņinas Vesmanes. Viņa raksta, ka tik iejūtīgi un laipni medicīnas darbinieki kā Jelgavas pilsētas poliklīnikas uroloģijas kabineta māsiņa
Vilma Lēmane ir retums. Vesmanes kundze 18. kabinetu, kur strādā Vilma Lēmane, apmeklējot jau kopš 1960. gada un visu laiku nevarot vien nopriecāties par zinošo, atsaucīgo un ļoti iejūtīgo darbinieci.
Vilma Lēmane par medicīnas māsu uroloģijas kabinetā strādā kopš 1960. gada 4. februāra. Daudzajos darba gados staltā kundze ir strādājusi kopā ar septiņiem ārstiem un savus pienākumus pārzina perfekti.
– Šis darbs ir specifisks. Māsai ir jāzina un jādara daudz kas – sākot no procedūrām līdz pat parastai kārtības uzturēšanai kabinetā. Katrs darbs ir jāmīl un jādara ar prieku, – saka māsa V.Lēmane.
Lēmanes kundze ir dzimusi un augusi Lietuvā. 1945. gadā beigusi Kauņas Medicīnas skolu un ieguvusi vecmātes specialitāti. Taču 1949. gadā viņas ģimene tika deportēta uz Krasnojarskas apgabalu, kur viņa pavadīja desmit gadu.
– Sibīrijā man gāja labi. Tie nebija Tālie Ziemeļi, kur bija ļoti smagi apstākļi. Izsūtījumā atradās inteliģenti un labi cilvēki. Mēs turējāmies kopā, strādājām, gājām viens pie otra ciemos. sākumā tiku norīkota celtniecībā par palīgstrādnieci. Vēlāk strādāju par medmāsu stacionārā, – atceras Lēmanes kundze.
Pēc izsūtījuma Vilma Lēmane nevarēja atgriezties tēva mājās Lietuvā, tāpēc atbrauca uz Latviju, kur Rīgā dzīvoja mātes brālis un arī Jelgavā bija radi. Te viņa iedzīvojās, sāka strādāt poliklīnikas Ķirurģijas nodaļā par māsu. Tad viņu aicināja darbā uz Uroloģijas nodaļu.
– Šis darbs man bija svešs, jo medicīnas skolā to nemācīja. Urologs Graudiņš mierināja, ka gan jau iemācīšoties. Darbu vajag mīlēt, tad to var izdarīt labi, – saka māsa V.Lēmane.
Ikdienas rūpes Lēmanes kundzei ļoti atvieglo vīrs Tālavs. No dzīvesbiedra viņa esot iemācījusies ļoti daudz laba.
Brīvajā laikā Vilma Lēmane ļoti labprāt strādā dārzā, jo tas dod labu enerģiju.
– Pēc darba braucu uz dārzu, dažas stundas pastrādāju un esmu ļoti moža. Ko vēl vajag – svaigs gaiss un vēl pie meža! Uz dārzu braucu visu gadu, arī ziemās ik pārdienas. Tur mums dzīvo kaķi, kas jāpabaro, – stāsta Lēmanes kundze.
Māsa V.Lēmane sevi uzskata par optimisti un darbu uroloģijas kabinetā varot darīt pat ar aizvērtām acīm – tik liela pieredze ir uzkrājusies šajos daudzajos gados. Par to, ka tas tā ir, liecina arī pacientu pateicība.
Jāņa Saliņa foto
