Reiz, televīzijā pēc 15 gadu pārtraukuma pārskatot ironisko «Zaķusalas ritmu» ierakstus, viens no to veidotājiem retoriski jautāja – kas pa šo laiku mainījies varas attiecībās ar sabiedrību?
Reiz, televīzijā pēc 15 gadu pārtraukuma pārskatot ironisko “Zaķusalas ritmu” ierakstus, viens no to veidotājiem retoriski jautāja – kas pa šo laiku mainījies varas attiecībās ar sabiedrību? Atbilde, kaut arī noklusēta, labi zināma – nekas.
Šonedēļ pienāca brīdis, kad pašreizējā valdība ar Ivaru Godmani priekšgalā sniedza savu 100 dienu atskaiti, un procesam līdzi seko arī politisko notikumu vērotāji. Daži no viņiem gluži vai atviegloti izdvesuši, ka “Godmanis panācis solīti tuvāk tautai”, tomēr atsevišķu ministru izteikumi liecina, ka vara un sabiedrība ir gluži kā divas planētas, kas riņķo pārsimts gaismas gadu attālumā viena no otras.
Piemēri nav tālu jāmeklē – viņa paša valdības labklājības jomas pārraudze “būtisku” pensionāru stāvokļa uzlabojumu saskata 14 latos. Turklāt ar ienākumiem pensijas veidā pusotra simta latu apmērā. Gan virs šīs sabiedrības daļas, gan virs pārējiem kā Damokla zobens karājas gaidāmais dzīves dārdzības kāpums. Lai arī ne par trīsciparu summu mēnesī, bet tomēr. Plus vēl piesardzīgais solījums, ka gada otrajā pusē ēdelīgais inflācijas gremlins varētu mazliet atkāpties. Visam pa vidu – cilvēks – Godmanis. Sabiedrībā allaž ar īstu vai uzspēlētu rūpju rievu pierē un spēju aizgriezties, tiklīdz izskan kāds “netīkams” jautājums.
Agrāk bezspēcībā sacījām, ka cilvēks spiests dzīvot sava vēdera pavadā. Neviens nevar garantēt, ka jau drīzumā atkal nebūs tāpat. Atjaunotās Latvijas 17 gadu senā vēsture šķiet gluži kā sapnis, kura piepildīšanai līdz galam allaž kaut kā pietrūkst. Vispirmām kārtām – varas izpratne par vienkāršās tautas problēmām.
