Kad lielākā Jelgavas iedzīvotāju daļa ar milzu grūtībām norēķinās par komunālajiem pakalpojumiem vai arvien dziļāk grimst parādos, no 1. janvāra pilsētā tiek ieviesta papildu maksa par jaunu pakalpojumu veidu ūdens apgādē – jaudas pieslēgums dzīvoklim.
Kad lielākā Jelgavas iedzīvotāju daļa ar milzu grūtībām norēķinās par komunālajiem pakalpojumiem vai arvien dziļāk grimst parādos, no 1. janvāra pilsētā tiek ieviesta papildu maksa par jaunu pakalpojumu veidu ūdens apgādē – jaudas pieslēgums dzīvoklim. Maksa par šo pakalpojumu pie tam aprēķināta, ņemot par pamatu statistikas datus, izskaitļojot vidējo dzīvokļa platību (50 m2) un pierakstīto iedzīvotāju skaitu (2,5 cilvēki). Ir zināms, ka, piemēram, Nekustamā īpašuma pārvalde izdevumus par pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem, kā iekšējo tīklu uzturēšanu, siltuma mezglu izmaksas, aprēķina pēc attiecīgā dzīvokļa platības ar precizitāti līdz kvadrātmetra simtdaļai, bet atkritumu izvešanu – pēc dzīvoklī pierakstīto cilvēku skaita. Bez lielas gudrības var saprast, ka, ieviešot maksu par ūdens apgādi pēc vidējiem rādītājiem, par dzīvokli pilsētā pārmaksās mazo dzīvokļu īrnieki un mazturīgie, bet ar to savukārt nemaz nerēķināsies daudzistabu dzīvokļu daudzie iemītnieki, kuriem būs jāmaksā mazāk.
Tā kā maksa par jaudas pieslēgumu dzīvoklim tiek ieviesta vienīgi Jelgavas Ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecībā, pieļauju, ka ne viss līdz galam ir pareizi izdomāts.
Tirgus ekonomikas apstākļos praksē ir vispārpieņemts, ka maksas attiecības starp ražotāju un patērētāju nosaka ar tarifu aprēķiniem, kuros tad iekļauj visus pakalpojuma sniedzēja izdevumus, ņemot vērā vēlās ekonomikas izmaksas ražošanā, kā arī nepieciešamos izdevumus attīstībai, investīcijas, kredītus un to atmaksu, inflāciju, patērētāju maksātspēju un citus ekonomiskos rādītājus.
Pa šādu ceļu būtu jāiet arī Jelgavas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumam, visus izdevumus un attīstībai nepieciešamos līdzekļus iekļaujot tarifos. Tad stingri būtu ievērots arī princips – kas vairāk patērē, tas vairāk maksā. Maznodrošinātajam tad būtu iespēja taupīt, bet turīgajam – tērēt.
Maksas noteikšana pēc vidējiem aritmētiskajiem rādītājiem pilsētā nav pareizais ceļš. Tas novedīs strupceļā.
