Lai arī populārajai studentu dziesmai «Pa Jelgavu viens students klīst» ir bezgala sērīgi vārdi par stāvus lēkšanu un noslīkšanu Lielupē, pilsētas vēsturē zināmi vairāki gadījumi, kad jauni cilvēki upē metušies, šādi atzīmēdami kādu dzīves veiksmi. Tāds gadījums ir arī Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 1992. gada absolventa tagadējā uzņēmuma «Laima» ražošanas direktora Jāņa Skalbes atmiņu pūrā, no kura nāk šis stāsts. «Eksāmens fizikā pie profesora (tagadējā Informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāna – red.) Ulda Iļjina bija diezgan grūts pārbaudījums ne vien man, bet arī daudzām «putriķu» paaudzēm. «Ja nolikšu fiziku, nu tad es…» – ko nu kurš nesolīja: piedzeršos (pārsvarā tā runāja meitēni, kas vairāk par divām trim glāzēm šampanieša vienā reizē nekad nebija dzēruši), atmetīšu pīpēt, atzīšos mīlestībā (dažas pat Iļjinam), skriešu pliks pa «kojām» (studentu kopmītnēm – red.) un tā tālāk. Mēs ar kursabiedru Ivo Konrādu jeb Ifo runājām, ka lēksim Lielupē. Mums arī vajadzēja kaut ko traku. Lai pastiprinātu gaidāmā prieka izjūtu, Ifo dienu iepriekš bija palūdzis, lai viņam nogriež matus «uz nullīti». «Koju» izpildījumā tas izskatījās briesmīgi – galva vienās rētās! Šis apstāklis viņam lika atteikties no tālākā nodoma par peldi Lielupē. Proti, puisis noraizējās, ka rētainajā galvā varētu iekļūt kāda infekcija jeb, kā pats Ifo teica, «zaraza». Tolaik upe bija diezgan netīra. Taču man šī ūdenī lēkšana jau bija kļuvusi par goda jautājumu, jo par savu nodomu biju izmuldējies pa puspasauli… Pretī pilij deviņdesmito gadu sākumā bija noenkurota neliela piestātne, skatu laukums, kas, šķiet, pāris gadu vēlāk pazuda. Tur nu arī ieskrējos un lēcu. Apakšā bija dziļš, un man kā diezgan švakam peldētājam likās, ka pacelšanās no dzelmes ilgst veselu mūžību.Bet interesantākais šajā pasākumā bija klātesošā kursabiedra Ifo komentārs, ko viņš izklāstīja četriem jauniešiem. Ļoti iespējams, tie bija reflektanti, kuri tobrīd devās uz pili iesniegt augstskolā dokumentus: «Ko brīnāties, neredzat – «džeks» fiziku nolika!» Var iedomāties to reflektantu sajūtu, redzot, ka atsprāgst pils durvis, pa kurām izskrien divi puiši uzvalkos un baltos kreklos. Viens – rētains plikgalvis, otrs – pavisam trakā tempā ielec ūdenī. Pēc tam tie četri esot pagriezušies un devušies atpakaļ stacijas virzienā. Iespējams, brīdi vēlāk jau ar stingrāku iekšējo pārliecību par augstākās izglītības nozīmi cilvēka dzīvē viņi atgriezās.
