Šajā «Novadiņā» publicējam divu mūsu lasītāju, Otrā pasaules kara dalībnieku, laipni atsūtītās atmiņas par savu jaunību.
Šajā “Novadiņā” publicējam divu mūsu lasītāju, Otrā pasaules kara dalībnieku, laipni atsūtītās atmiņas par savu jaunību.
Redakcija lūdz atsaukties vēl kādus cienījamos, karu pieredzējušos novadniekus, kas atceras ne tikai vēsturiskus notikumus, bet spēj atsaukt atmiņā arī tā laika tikumus, paražas. Jaunajai paaudzei ir interesanti uzzināt, kā mums izdevās tajā laikā izdzīvot un saglabāt savu latvisko saprašanu.
Čekas atrastā “zoldbuha” dēļ Imants Andersons, Otrā pasaules kara dalībnieks, represētais:
Esmu jau iekāpis sava mūža 81. gadā un tagad bieži atceros jaunību, arī karošanu vācu armijas rindās. 1945. gada 8. maijs. Nežēlīgā kara beigas. Lielākajai cilvēces daļai bija laimes un neizsakāma prieka izjūta, bet krietnam skaitam latviešu vīru un jaunekļu šī diena saistās ar drūmām bažām. Pat neizslēdzot domu, ka nāksies mirt vardarbīgā nāvē – tāpat kā kara laikā. Vācu kinohronikās bijām skatījuši padomju varas briesmu darbus pirmajā okupācijas gadā. Pilnīgi pieļāvu, ka man kā karotājam pret šo varu nebūs nekādas žēlastības, kaut arī kara gūstekņus vajadzētu saudzēt tā sauktajai Ženēvas konvencijai.
Tolaik atrados 19. divīzijas pulkveža Rusmaņa bataljonā. Maija sākumā tas bija diezgan attālu no frontes – pie Miķeļbākas. 8. maijā viss bataljons tika sapulcināts kopā plašā laukumā, un viens no štāba virsniekiem paziņoja, ka Vācijas karaspēks kapitulējis bez ierunām un karš ir beidzies. Mēs, karavīri, tiekot gaidīti Ēdolē. Bataljonam vairs sava transporta neesot, tāpēc, lai paši dodoties uz turieni kājām. Ieroči jāatstājot turpat kazarmās. Rotas komandieris gan teica, lai katrs ejot, kur gribot. Viņš atzina, ka vēl cer uz angļu iejaukšanos un Latvija nezaudēs savu neatkarību. Jāpiebilst, ka tolaik zinājām (šo ļoti apbēdinošo ziņu saņēmu no vāciešiem) par 1943. gada Teherānas konferences lēmumu, ka gan ASV prezidents Rūzvelts, gan britu premjers Čerčils Baltijas jautājumā bija piekāpušies Staļinam. Tomēr cerības par drīzu Latvijas valsts atjaunošanu vienam otram vēl bija.
Kantīnē mums katram iedeva gabalu maizītes, mazu šokolādes tāfelīti, pudeli piepildīja ar saldinātu tēju – un ardievu!
Saulainā pēcpusdienā kopā ar dažiem bataljona likteņa biedriem sāku ceļu uz nezināmo – uz gūstu. Čāpodams pa lielceļu, biju spiests trīs reizes satiktajiem sarkanarmiešiem samainīt apavus. Beidzamās maiņas rezultātā paliku basām kājām, jo zābaki dūra ar nagliņu galiem pēdā. Šos krievu “tankus” nolēmu aizmest. Atņēma man arī sudraba gredzenu ar Nameja rotājumu. Nolēmām, ka kopā pa lielceļu iet ir pārāk bīstami, tādēļ divatā ar Grīnfeldu, ar kuru kopā Jelgavā bijām mācījušies vienā arodskolas klasē, nogriezāmies uz Rīgas – Ventspils dzelzceļa stigu. 11. maijā nonācām jau līdz Stendes stacijai, kur mūs abus sagūstīja un ievietoja nelielā nometnē. Grīnfelds, šķiet, trešajā naktī no turienes aizbēga. Taču es paliku. Nometnē nedaudz deva ēst un dzert. Vairākas reizes pratināja. Taču, kā par brīnumu, vācu karavīra apliecību man atstāja kabatā – neatņēma. Tajā bija ieraksts par apbalvojumu sakarā ar precīzu šaušanu. Tad mani pārsūtīja uz citu nometni Tukumā. Pirms Stendes atstāšanas savu karavīra grāmatiņu, cik dziļi vien spēju, aizstūmu aiz kartona plāksnes zemnīcas griestu apšuvumā. Bez kādiem sarežģījumiem nonācām Tukumā, no kurienes pēc dažām dienām vajadzēja soļot uz Jelgavu. Stendes lēģerī man bija iedotas vingrošanas čības ar pabiezām zolēm, tā ka paiet varēju tīri labi. Pāris dienu laikā visa mūsu kolonna bija nonākusi līdz Svētes tiltam. Cik tad vairs tālu Jelgava! Apsardze mums bija varena – izbēgt pa ceļam likās neiespējami. Man iznāca soļot kolonas pašā pirmajā rindā. Jelgavā ienācām caur Dobeles vārtiem. Lielā iela jau daudzmaz no gruvešiem bija attīrīta. Tā es pēc pusotra gada “ar paceltu galvu” izsoļoju cauri savai drupās pārvērstajai pilsētai visas Lielās ielas garumā. Pār Driksas un Lielupes pagaidu tiltiem nonācām uz tagadējā Brīvības bulvāra, kur apsardze pavēlēja apsēsties. Sēdējām labu brīdi. Laikam vajadzēja noskaidrot, kur mūs vest tālāk. Sekoja ceļš uz Garozas ielu un pagrieziens pa labi netālu no Aviācijas ielas. Tā nonācām Jelgavas karagūstekņu lēģerī. Tas izskatījās kā liels neapbūvēts laukums, iežogots ar dzeloņdrātīm. Vienīgās būves bija dažas no dēļiem uztaisītas atejas. Tur arī zem klajas debess no 20. līdz 31. maijam nīkām. Dieva laime, ka negadījās kārtīgs lietus. 31. maijā krietnu daļu no mums ievietoja Cukurfabrikas stacijā stāvošos dzelzceļa vagonos. No turienes sākās mūsu ceļojums “uz filtrāciju”, kā paskaidroja kāds čekas virsnieks. Rīgas stacijā uz brīdi apstājušies, ripojām tālāk uz ziemeļiem. Neatceros, cik dienu, braucot caur Ļeņingradu, bijām ceļā. Izsēdināja mūs Karēlijā Medveģegorskas stacijā. Jelgavā manas čības bija apmainītas pret kārtīgiem armijas “tankiem”, tādēļ tālākā soļošana bija bez bēdām. Mocīja tikai neziņa. “Lēģerī” mūs izvietoja barakās un pabaroja, badā nebijām. Jāsaka gan, ka turpmākos vienpadsmit mēnešus ēst gribējās vienmēr. Bieži tikām pratināti. Teicu, ka dienēju zenītniekos jefreitora pakāpē, apbalvojumu nav. Uz vācu vērmahta (ne leģionāra) formas kreisās rokas vēl bija redzams nenobalējis trīsstūrītis, kas apstiprināja manu mazo dienesta pakāpīti. Pavēlu rudenī vienas pratināšanas laikā ieraudzīju uz čekas virsnieka galda savu “zoldbuhu” – karavīra grāmatiņu, ko biju centies noslēpt Stendes nometnē. Tur bija rakstīts, ka par vismaz desmit lidmašīnu notriekšanu esmu apbalvots un ka mana pēdējā karaspēka daļa bija SS 19. divīzija. Kad jautāju pratinātājam, kas man par to draud, viņš atbildēja, ka līdz nošaušanai varu padzīvot. Lūk, tā! Tolaik man bija tikai 22 gadi. Tomēr nenošāva. Kad vienai grupai manu “lēģera” biedru atļāva atgriezties mājās, es riskēju – pievienojos viņiem, kaut šādas atļaujas nebija. Tā pilns ar blaktīm atgriezos mājās. Jelgavā man ar dokumentiem un iekārtošanos darbā palīdzēja draugs, māte. Tā arī izdzīvoju.
Domāju, ka šis 9. vai tagad 8. maijs mums ir jāatzīmē. Kaut esam daudz cietuši no padomju varas, hitleriskās Vācijas uzvaras gadījumā latviešus nekāds labais liktenis negaidīja. Par valsts neatkarību, šķiet, nebūtu ko sapņot.
Pagaršošanai, ne jau ilgākai lietošanai Egons Leopolds, bijušais leģionārs:
Atceros “importa un eksporta” darījumus kara laikā Jelgavas dzelzceļa stacijā, kur caurbraucot īsu brīdi piestāja vilcieni ar vācu karavīriem. Viņi, izmantojot īso vilciena apstāšanās laiku, centās ar dzelzceļa strādniekiem tikt pie sviesta, speķa un olām. Lai tos iegūtu, vāciešiem līdzi bija alkohols un tabaka, ko savukārt kāroja dzelzceļa strādnieki. Tā kā laika bija maz, darījums tika veikts ātri. Karavīri no dzelzceļniekiem saņēma pergamenta papīrā ievīstītu koka klucīti, kas bija apziests ar sviestu – pagaršošanai. Savukārt dzelzceļnieki priecīgi tvēra ciet tumša stikla pudeli ar garu kaklu, kas bija pildīta ar… labu ūdeni. Taču pudeles garajā kaklā atradās divi korķi, starp kuriem bija ieliets alkohols… pagaršošanai. Turpat vēl klāt paciņa, pildīta ar sūnām, kurām virsū uzbērta tabaciņa “Brinkmann” – arī pagaršošanai.
Atskanēja lokomotīves svilpe, un vilciens turpināja savu ceļu austrumu virzienā.
