Zanes bēbis pirmo sveicienu pasaulei teiks augusta sākumā, bet viņa jau tagad pieņēmusies svarā tik daudz, lai ārsts saķertu galvu. Visu karsto vasaru divatā ar savu punci – tas nebūs viegli. Un arī pēc tam nebūs. Bet vai vispār viegli vajag?
Zanes bēbis pirmo sveicienu pasaulei teiks augusta sākumā, bet viņa jau tagad pieņēmusies svarā tik daudz, lai ārsts saķertu galvu. Visu karsto vasaru divatā ar savu punci – tas nebūs viegli. Un arī pēc tam nebūs. Bet vai vispār viegli vajag?
Mammu vieglums un grūtums ir kā labā un kreisā roka. Viena bez otras nevar. Bet Zanei tas viss pagaidām tikai grāmatās lasīts un nojausmās uztverams. Uz “Ziņu” jautājumiem atbild māmiņa, kas sava bērna vaidziņu un dupsi vēl nav redzējusi un nobučojusi.
Vai tu sevi uztver kā mammu?
Vakar ar vīru runājām par to – esmu vai neesmu mamma? Man ir mātes pase… Oficiāli tātad laikam esmu. Bet pēc sajūtām – vēl topu. Grūti saprast. Tagad, kad nāk mammu diena, ir sajūta, ka man tas nozīmē kaut ko vairāk nekā līdz šim. Apzinos, ka pēc gada diviem un vienmēr turpmāk būs citādi.
Vai ir kas tāds, no kā tu baidies?
Pirmajos mēnešos baidījos, vai viss būs labi. Vai mazais būs vesels, gudrs. Tad draudzene teica: “Ar tavu bēbi viss ir labi.” Atbildēju, ka ceru. Viņa vēlreiz atkārtoja: “Ir”! Un no tās reizes tiešām esmu mierīga. Bet tagad baidos, vai spēšu būt laba māte. Domāju, vai pati neesmu vēl bērns. Man ir ļoti svarīgi būt drošai, ka ar bērnu nespēlēšos kā ar lelli, lai nesakropļotu viņa personību. Mani vairs nesatrauc fizioloģiskais līmenis.
Bet man ir apnicis gaidīt. Varu atzīties, ka neprotu baudīt grūtniecības laiku. Esmu jau pārgaidījusies, gribu redzēt. Tad sāksies pilnīgi cita dzīve. Nekad vairs nebūs tā kā tagad, es arī būšu citāda. Būs grūti? Droši vien. Bet zinu, ka man tas patiks. Tomēr man nav ilūziju.
Vai esi dzirdējusi, ka dažkārt paiet ilgs laiks, līdz jaunā mamma saprot, ka viņa ir mamma. Viņa ir apzinīga, mīloša, bet nevar sevi pieņemt kā mammu, tas šķiet mazliet nereāli.
Liekas, ka man nebūs grūtību. Es priecājos par katru reizi, kad viņš sakustas. Esmu ar viņu kopā visu šo laiku, pierodu. Staigāju pa bērnu veikaliem, lasu literatūru par barošanu, audzināšanu. Agrāk es nemēdzu ar bērniem ucināties. Krustmātei pirms pāris mēnešiem piedzima mazulis, es pirmo reizi mūžā turēju rokās zīdaini. Agrāk man no tik maziem bērniem bija bail. Bet es sāku mainīties. Man patīk bērni, es spēju atrast ar viņiem kopīgu valodu. Vīram tas ir citādi – viņš vienu reizi, otru reizi papriecājas par to, ka bēbis paspārdās, pieņem zināšanai, ka viss ir kārtībā. Varbūt vīrietim ir grūtāk aprast ar to, ka viņš ir tēvs. Kā tu tiec galā ar domām par dzemdību procesu?
Neuztraucos. Man nav bail. Draudzene teica, ka viņai nav bijušas bailes tikai līdz tam laikam, kad viņa sākusi iet uz mammu skolu, bet es esmu tik daudz salasījusies, arī sāpes paciešu viegli.
Ko tu tagad ēd?
Esmu pieņēmusies svarā par daudz. Bet par to uztraucas ārsts, nevis es. Man garšo visādas putras. Tās varu ēst katru rītu. Ēdu arī to, ko nedrīkst, – daudz saldumu.
Vai tu labi naktī guli?
Jā. Pēdējā laikā grūti pagrozīties. Nezinu, ko iesākšu līdz augustam.
Būtiskākais, ko tu vēlētos redzēt mazajā cilvēkā no savām un vīra rakstura īpašībām?
Mans vīrs ir pacietīgs, precīzs, spēj visu izdarīt līdz galam. Viņš pat labprāt pogu piešuj manā vietā. Esmu nepacietīga, bet enerģiska, visu gribu ātri. Man šķiet, ka tad, kad bērns piedzims, gribēšu, lai viņš agrāk sāk staigāt, runāt, iet skolā. Bēbim no sevis novēlētu iedegšanos par lietu, bezbailīgumu, enerģiju.
Vai tavs mazulis jau zina, kā viņu sauc?
Vārdus saviem bērniem esmu domājusi jau no pamatskolas laikiem. Ietekmējusies no “Trīs musketieriem”, biju pārliecināta, ka meitu saukšu par Konstanci, vēlāk, lasot “Trīs draugus”, domāju, ka meitai būs vārds Patrīcija, bet zēnam Roberts. Tagad? Neteikšu, lai paliek noslēpums. Šis vārds nav kalendārā, bet ir skaists. Man šķiet, ir svarīgi, ka bērns piedzimst ar savu vārdu. Liekas jocīgi, ka viņš jau piedzimis, bet vecāki vēl domā, kā saukt, un viņš dzīvo bez vārda. Neatbalstu arī divus vārdus. Kā bērns lai saprot – viņš ir Jānis vai Kārlis?
Kāda gudra sieviete man teica, ka vārdu vajagot likt, vadoties no emocijām vai atklājot šā vārda dziļāko jēgu. Es vados no emocijām. Vīrs pamazām sāk piekrist izvēlētajam vārdam. Liekas, ka uzvarēšu. Man taču ir tiesības nosaukt vārdā to, ko es deviņus mēnešus esmu auklējusi. Saku: “Tu taču redzi, cik man ir grūti, dod šo prieku!”
Cik bērnu tu gribētu?
Daudz, bet tagad vispirms vēlos atpūsties. Viens ir vēlēties, otrs – reālā dzīve.
Ko tu pašlaik vērtē visaugstāk?
Stabilitāti. Tieši tas, ka man būs mazs “enkuriņš”, ir ļoti svarīgi. Vairs nav jautājums par karjeru, darbu. Šomēnes aizstāvēšu bakalaura darbu. Tēmu nevēlos atklāt, jo tad mani varētu sazīmēt.
Bet par visu visvairāk gribētu, lai es mācētu saglabāt ģimeniskumu, lai mani bērni mājās justos labi. Pirms četriem gadiem žetonu vakarā redzēju, kā viens puisis no paralēlklases dejoja ar savu mammu, un toreiz vēlējos, lai arī es ko tādu savā dzīvē pieredzētu.
Nu lūk, esam nonākuši tiktāl, lai dažus jautājumus uzdotu arī Zanes vīram.
Kāda bija izjūta, kad uzzināji, ka būsi tētis?
Mēs puslīdz bijām gatavi. Mazliet pat tā kā bijām plānojuši. Bet pirmās izjūtas, protams, – ļoti liels prieks. Nojautu, ka šī situācija mums palīdzēs ievirzīt attiecības citā gultnē. Attiecību izaugsme bija tā kā mazliet apstājusies. Vairojas cieņa pret Zani. Mātes funkcija rada godbijību. Tas ir kaut kas īpašs.
Vai ir kas tāds, no kā tu baidies?
Jā. Man ir svarīgi, lai Zanei būtu laba veselība. Tā viņai nemaz nav tik stipra. Viņas vecaimātei, gaidot mammu, bija problēmas. Dažreiz tas iedzimst. Arī par bērna veselību domāju. No kā vēl? Nu… nedaudz varbūt, bet manī mīt cilvēcisks egoisms. Saprotu, ka man netiks visa uzmanība. Reti, bet dažreiz tas izlaužas. Tagad, kad pabalstu sistēma ir uzlabota un bērns “pats pelna naudu”, uztraukums ir mazāks. Kamēr viņš būs maziņš, arī morālā atbildība ir mazāka. Gudrās atbildības līmenis, manuprāt, sāksies mazliet vēlāk. Bet es ar bērniem labi saprotos. Saka – man tie piestāvot. Es atradīšu valodu. Bērni ir naivi, tieši, visu saka bez zemtekstiem vai intrigām.
Vai tu būsi klāt bērna dzimšanas brīdī?
Uz to ejam, bet, ņemot vērā, ka mana sieva ir diezgan neprognozējama, pieņemu, ka varu pēdējā brīdī palikt arī ārpusē. Šajā jautājumā vēlos tikai to, kā viņai ir labāk.
Ko tu gribētu savā bērnā redzēt no savām un ko no sievas rakstura īpašībām?
Man jau pačukstēja, ko viņa ir atbildējusi. Mēģināšu neietekmēties. Tomēr uzskatu ziņā mums daudz kas sakrīt. Sievai piemīt uzņēmība, enerģiskums, kā manā ģimenē bijis maz. Ceru, ka mans bērns būs apdomīgs un nosvērts. Bet to ir grūti izdomāt. Atstāju to Dieva ziņā. Neplānoju, neizdomāju teorijas par darāmo. Nav vienkārši prātot par to, ko neesi piedzīvojis. Tas ir kā lēkt ar izpletni. Neesmu lēcis. Tas ir risks. Arī ar bērniem ir risks. Kā lai saprot, kur ir vecāku kļūdas, kur bērna autonomā pasaule, ja starp viņiem nav kontakta?
