Katru darbdienas rītu braucu uz darbu. Automašīnas man nav, tāpēc kļūstu par autobusa pasažieri.
Katru darbdienas rītu braucu uz darbu. Automašīnas man nav, tāpēc kļūstu par autobusa pasažieri. Apstājoties pie manas pieturas, autobuss jau ir pilns, bet vēl jāatrod vieta man, manam pirmklasniekam un kaimiņu skolniekam. Esam tikuši iekšā, bet vēl priekšā vairākas pieturas, kurās iekāpt grib gan lieli, gan mazi. Tad nu ir grūstīšanās un stumdīšanās. Autobusa vadītājs kliedz, lai cilvēki iet uz aizmuguri, braucēji protestē – tur jau vairs nav vietas. Mazie bērni tiek saspiesti. Tie, kas brauc kopā ar mammām, vēl ir viņu pasargāti, bet tie, kas ir vieni, tiek spiesti bez žēlastības. Mans bērns šorīt tā tika saspiests, ka izkāpjot raudāja un teica, ka sāp vēderiņš. Cik ilgi mums tas vēl būs jācieš! Vai tiešām Autobusu parks nevar parūpēties, lai pasažieri līdz darbam un skolai tiktu bez savstarpējas lamāšanās un grūstīšanās? Vai tiešām nav lielāku autobusu? Mēs taču par braukšanu sabiedriskajā transportā maksājam naudu.
Neapmierinātā 12. maršruta autobusa pasažiere
