Vēders ir liels kungs. Jo mazāks tā vecums, jo prasīgāks mēdz būt. Zīdaiņa vecumā vēders ir vienīgais kungs, vēlāk – bērnībā un jaunībā – vēdera tiesa ir pamatīgs lielums.
Vēders ir liels kungs. Jo mazāks tā vecums, jo prasīgāks mēdz būt. Zīdaiņa vecumā vēders ir vienīgais kungs, vēlāk – bērnībā un jaunībā – vēdera tiesa ir pamatīgs lielums. Un vecāki parasti ir norūpējušies par bērnu veselību, tātad arī par ēdienu, ko viņi lieto. Tāpēc brīdī starp vasaras nometņu un skolas laiku “Ziņu” saruna ar pavāri Intu Svarinsku, kas nu jau desmito gadu strādās Spīdolas ģimnāzijas skolēnu veselības labā, bet trešo gadu rūpējas par Lediņu vasaras nometnes bērnu pusdienām.
Inta ir divu gudru meitu māte, un tikšanās ar viņu izvērtās par tikšanos arī ar viņas meitām – vienu visai asprātīgu, otru – lielajai māsai piebalsojošu.
Peldas vannā, sauļojas pie plīts
Vecākā meita Inga studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūrā un strādā divos darbos – lasa lekcijas universitātē un vada kultūras dzīvi Līvbērzē. Jaunākā meita Lana ir ģimnāziste. Viņai vārdu esot devusi astoņus gadus vecākā māsa. Inta Svarinska atzīst, ka meitas viņai ir viss, bez viņām citam nekam dzīvē nebūtu jēgas.
“Mamma ir viss. Tas jāraksta lieliem burtiem. Viņa ir mērķtiecīga. Īsts darba rūķis, kas labprāt strādā, bet ar grūtībām pieņem atzinību. Viņai ir milzum daudz paziņu. Ejot pa ielu, to vien zini, ka būs sveiciens pēc sveiciena,” smej Inga, kas, kaut gan ir lektore universitātē, dažreiz iesēžoties mammai arī klēpī. “Es pat varētu tā nofotografēties avīzei, bet studentiem tas būtu pārāk gards kumoss.”
Inta savas meitas audzinājusi viena, vienmēr bijis daudz darba, bet meitenes no tā ir tikai ieguvušas, jo prot daudz un labi strādāt. Vienīgās ārzemes, kur būts, ir bijusī padomju zeme. Vienīgais ūdens, izņemot siltu vannu, kur patīk ielīst, ir Melnā jūra, bet sauļoties gan vairāk iznākot pie plīts nekā pludmalē, kaut gan patiktu arī citādi. “Uz Ziemeļvalstīm mamma braukt nevar. No bērnības, kad, vardes dresējot, iekritusi aukstā ūdenī, viņai no tā ir bailes, bet kuģis jau brauc pa jūru,” sev raksturīgajā asprātīgajā veidā saka Inga. Inta gribētu aizbraukt tepat uz Sanktpēterburgu. “Esmu tur bijusi un vēlētos atgriezties.”
Pirmsākums – skolēnu firma
Uzņēmums kafejnīca “Singas” juridiski pieder meitai Ingai, bet praktiskā saimniekošana un vadīšana ir Intas rokās. Kad Inga vēl mācījās Spīdolas skolā, diezgan viegli varēja nodibināt skolēnu firmas. Toreiz bija ļoti vienkāršota likumdošana, nebija nepieciešami kases aparāti un specifiski līgumi. Kad situācija mainījās, direktore Ilze Vilkārse ieteica dibināt kārtīgu uzņēmumu, jo nevēlējās, lai skola šķirtos no veselīgā, samērā lētā un garšīgā ēdiena. Šogad 4. augustā “Singām” nosvinēta piecu gadu jubileja kopš jaunā juridiskā statusa iegūšanas.
“Mamma ar visu tiek izcili galā, vienīgi tad, kad dažādu formālu jautājumu kārtošanai nepieciešama oficiālā persona, piedalos,” stāsta oficiālā uzņēmuma īpašniece Inga.
Šogad Inta atkal gatavojas ar savām vitrīnām, griliem un citām ierīcēm pāris dienu pārcelties uz dzīvi Vilces gravā, kur tradicionāli Spīdolas skola sāk jauno mācību gadu pie dabas krūts ar sportošanu un citiem priekiem. “Pagājušajā gadā šo pasākumu atcēla lietus dēļ, bet šogad ir norunāts – neatkarīgi no laika apstākļiem brauksim.”
Šokolāde drēbju skapī
Intas Svarinskas meitām bērnībā bijušas problēmas ar ēdienu, ko nācies ēst viesībās, kurās viņu mamma nav bijusi par pavāri. “Vienmēr mammas ēdiens bija tas garšīgākais,” atzīst Lana, kurai īpaši tīk kāpostu tīteņi un plovs. Savukārt Ingas delikatese ir mātes gatavots sakņu sautējums ar malto gaļu. Meitenes atzīst, ka, kaut arī gatavot prot, šo pasākumu labāk uzticot mammai. Viņai iznāk daudz ātrāk un garšīgāk.
Bērnībā, kad šokolādes nebija tik vienkārši veikalā nopērkamas, Intai mājās vienmēr bijuši iepirkti krājumi toršu garnēšanai. Tās slēptas visur, pat skapī pie veļas, bet meitenes tomēr mācējušas atrast. Gadījies arī tā, ka jādomā cita koncepcija tortes virsmai, jo, izrādās, krājumi izsīkuši, gluži nemanot. Intai bērnībā labi padevusies zīmēšana, taču viņa atzīst, ka nevar sevi iedomāties citā arodā kā vien savējā. Bet mākslinieciskās dotības noder visur – galda klāšanā, ēdiena noformēšanā un toršu greznošanā.
Visnopietnāk gājis, kad pirms gadiem desmit uz Jauno gadu vajadzējis izcept divdesmit divas tortes vienā dienā. Inga atceras: “Raibs gar acīm metās, visa virtuve vienās tortēs – vienstāvīgās, divstāvīgās, kur vien skaties, tortes! Kas tik darīts – kāzu un bēru galdi klāti, biešu un kāpostu hektāri kaplēti. Lana to visu mazāk pieredzējusi.” Meitas atceras, ka tad, kad ģimene dzīvojusi Elejā, puķu dobe, kas bija visu nama iedzīvotāju lepnums, greznojusies ar vērienīgi kuplām rozēm. Tas arī bijis viņu mammas nopelns.
Kleitas, puķes un izpriecas
Mīļākās puķes – puķuzirņi, labākie apģērbi – apģērbu veikalos gatavi pirktie. Bet reizi gadā uz žurku Kornēliju ir jātiek. Patīk teātris, mūsu pašu pilsētā piedāvātais kultūras dzīves klāsts. Lielākā izprieca būtu mazbērniņš pie rokas, bet šo procesu ietekmēt nav Intas spēkos. Patīk reizi mēnesī apmeklēt vecākās meitas organizētās balles Līvbērzes kultūras namā. “Tādas pilsētā nav – vidējai paaudzei ar groziņiem, galdiņiem un dzīvo mūziku. Mums ir sava kompānija, un labi izklaidējamies. Starp citu, uz šīm ballēm brauc ļoti daudz pilsētnieku.” Bet ar grāmatu lasīšanu un filmām ir tā – vajag mīlestību un labas beigas. “Ja man ir daudz darba, grāmatai klāt neķeros. Kad sāku, tad vajag lasīt, kamēr beidzu. Nevaru tā – mazliet. Pie izpriecām varētu pieskaitīt arī šašliku cepšanu Svētes krastā. Kad gribas mazliet atpūtas, sazvanāmies, ieliekam gaļu ātrajā marinādē, un kārtībā.” Bet, tā kā dzīvē veiksmes mijas ar neveiksmēm, Inta Svarinska, būdama optimiste, saka tā: “Kad esmu lejā, skatos uz augšu, kad esmu augšā, nošļūcu lejā un atkal varu skatīties uz augšu.”
Ja ne izprieca, tad prieks un svētku izjūta Intai ir arī 1. septembris. “Laiks, kad bērniem pirku gladiolas, ir garām, bet, kad šajā dienā satiekos ar skolēniem un skolotājiem savā darbavietā, nenoliedzami, sajūta ir īpaša.
