Mūsdienās Jelgavā koncertdzīve ir saplaukusi bagātīgi.
Mūsdienās Jelgavā koncertdzīve ir saplaukusi bagātīgi. Pilsētas kultūras nams, kultūras nams “Rota”, mūzikas vidusskola, klubi “Tonuss” un “Jelgavas baltie krekli”, pils aula un pat Svētās Annas baznīca ir vietas, uz kurieni plūst dažādu mūziku dzirdēt gribošā publika. Pēckara laikā par šādām koncertēšanas iespējām nevarēja pat sapņot.
Par tolaik pieredzēto “Novadiņā” jau nedaudz stāstīju rakstā “Starp drupām skanēja mūzika”, kas bija publicēts pērngad 10. maijā. Tagad šo tematu turpinu.
Piecdesmito gadu beigās no obligātā dienesta padomju armijā atgriezās jaunais mūziķis Rūdolfs Šteins. Viņš tūlīt sēdās pie klavierēm, un ar to sākās mākslinieka leģendām apvītā muzikālā darbība Jelgavas kultūras namā, kas tolaik atradās bijušajā Hecoga Pētera ģimnāzijas sporta zālē (tagad tur izvietota Jelgavas muzeja fondu glabātava un Sporta servisa centrs). Tie bija gadi, kad Latvijā atdzīvojās vieglās mūzikas žanrs, kā tolaik teica, – estrāde.
Kultūras namu vadīja vēlāk visā Latvijā pazīstamais horeogrāfs, lielo Deju svētku virsvadītājs Vilis Ozols. Viņa vietnieks bija pedagogs un kādreizējais operetes dziedātājs Ulrihs Lakstiņš. Tā kopā ar Rūdolfu Šteinu, piedaloties arī šo rindu autoram, tapa ideja, ka no kultūras nama deju orķestra varētu izveidot koncertējošu estrādes ansambli. Tā sastāvā bija: pie klavierēm – Rūdolfs Šteins; pie bungām – Egons Šmēdiņš, kuram piemita arī komiķa dotības un kurš sekoja sava vecākā brāļa Nikolaja, virtuoza bundzinieka, pēdās; trompete – Leons Amoliņš, kas vēlāk kļuva par Nacionālās operas galveno diriģentu; saksofons – Māris Grūtups, kas mūziķa prasmi bija mantojis no tēva Jūlija, tolaik Jelgavas Mūzikas vidusskolas pūšamo instrumentu nodaļas vadītāja. Profesionālā mūziķa gaitas mūsu ansamblī sāka jaunais daudzsološais akordeonists Jānis Romanovskis, kas vēlāk Jelgavā nodibināja bigbendu “Gamma”.
Pēc neilga laika kvintetam pievienojās vēl viens saksofonists – Māra Grūtupa pusbrālis Jānis Lejiņš. Viņš vēlāk kļuva populārs ar paša izveidoto vokāli instrumentālo ansambli “Salve”, vairākkārtēju “Liepājas dzintara” un citu nozīmīgu konkursu laureātu. Solo mūsu ansamblī dziedāja Veronika Rozentāle, Līvija Kraslovska (viņa drīz kļuva par Rūdolfa Šteina dzīvesbiedri), Ulrihs Lakstiņš un Harijs Zaķis. Ansamblī iekļāvās arī vīru vokālais kvartets, kas mazliet vēlāk pārtapa par tā saucamo “direktoru kvartetu”. Proti, tajā dziedāja kultūras nama direktors Vilis Ozols, viņa vietnieks Ulrihs Lakstiņš, universālveikala direktors Fricis Liepājnieks (viņš pēc neilga laika nomainīja direktora amatā Vili Ozolu) un “direktoru šoferis” Harijs Zaķis. Man vajadzēja pildīt konferansjē pienākumus. Šādā sastāvā tapa programmas “Vakars atpūtas namā”, “Zvaigžņotā vakarā” un “Sūtījums pienācis”. Beidzamās divās piedalījās arī solists Ojārs Liepiņš. Programmu papildināja dejotāji un pat skrituļslidotāji, tekstuālas intermēdijas.
Gribējām tikai labu repertuāru. Zēni klausījās radio, pierakstīja interesantākās ārzemju melodijas. Dažai pat tika sacerēts klāt savs teksts – lai tik dažādām komisijām izietu cauri! Tomēr ar to vien bija par maz. Koncertos sāka skanēt Rūdolfa Šteina dziesmas. Ja tās šodien palaistu publiskajās aptaujās, droši vien kapitulētu ne viens vien šlāgerkaralis. Bet Rūdis jau rakstīja sev, pašu ansamblim. Sēdēja pie klavierēm, uzpīpēja un uz nelielām lapiņām kaut ko uzmeta. Ar to pietika, lai koncertos plūktu laurus viņa “Rudens lapas”, “Un atkal tu man pretī nāc”, “Mēnestiņam”, “Ezers dzied” un gara rinda citu Rūda dziesmu. Tās kļuva par programmu naglām.
Publikas pieplūdums bija milzīgs, atsaucība – negaidīti laba. Braukājām pa Latviju, visur koncertējām pilnās zālēs. Tauta bija izslāpusi pēc šādām sirsnīgām melodijām.
Kad mūsu estrādes ansambļa gaita pierima, Rūdolfs Šteins savu liriskā romantiķa garu ienesa tautas deju kolektīvā “Jaunība”. Tur līdzās dejām atkal skanēja viņa dziesmas, ko izpildīja no jauna izveidotais un Jelgavā popularitāti guvušais vīru vokālais kvartets. Pēc Šteina tautas mūzikas apdarēm dejoja arī studentu deju kolektīvi “Kalve” un “Dancis”. Rūdis agri, pārāk agri aizgāja tur augšā. Iespējams, viņš tur tiekas ar Ojāru Vācieti, Laimoni Vāczemnieku, jelgavnieku Leonu Ozolu – dzejniekiem, kuru vārsmas deva ierosmi viņa melodijām. Mums te lejā palikušas atmiņas – tās labās, jaukās, skanīgās.
