Dobeles kristīgās pamatskolas direktore Helēna Andersone ir viena no trim sievietēm, kas pagājušonedēļ ievēlēta Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijā.
Dobeles kristīgās pamatskolas direktore Helēna Andersone ir viena no trim sievietēm, kas pagājušonedēļ ievēlēta Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijā. Viņa ir arhibīskapa padomniece un vada izglītības un personālsastāva komisiju.
Helēna Andersone ir draudzes locekle no 1989. gada 6. jūnija. No 1990. gada pirmās Dobeles svētdienas skolas direktore. Laikam ejot, 1993. gadā H.Andersone kļuva par Dobeles kristīgās pamatskolas direktori. Šogad 12. jūnijā šai skolā būs pirmais izlaidums.
Pārmaiņas konsistorijā
Helēna Andersone uzskata, ka viņas jaunais pienākums nebūt nav goda amats, jo prasa ļoti daudz pūļu un zināšanu. Līdz šim izglītības komisiju baznīcā vadīja Juris Rubenis. H.Andersone atzīst, ka komisijā ir ļoti zinoši un pieredzējuši cilvēki. Tas viņai liek augt, nemitīgi mainīties uz augšu.
Šogad konsistorijā ir notikušas pārmaiņas. Pirmām kārtām balsojot tika izlemts, ka turpmāk konsistorijas sastāvā tiks iekļautas arī sievietes. Otrs solis mainīts padomnieku sastāvs. Līdz šim arhibīskapam bija desmit padomnieku, un tie visi bija garīdznieki. Taču šāds sastāvs radīja dažādus sarežģījumus. Mācītāji nebija kompetenti dažās jomās – administratīvajos, ekonomiskajos un juridiskajos jautājumos. Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka padomnieki turpmāk būs pieci garīdznieki un pieci laicīgo profesiju pārstāvji. Tie ir cilvēki, kas ir draudzes locekļi, bet nav mācītāji.
Sinode jauno kārtību apstiprināja, un Helēna Andersone tika uzaicināta vadīt jauno izglītības komisiju.
Helēna Andersone «Ziņām» pastāstīja, ko viņas vadītā komisija varētu darīt baznīcas izglītības laukā. H.Andersone atzina, ka pirmām kārtām turpināmi Jura Rubeņa sāktie darbi, jāpilnveido luteriskās baznīcas skolu darbs.
Kāpēc – Luterakadēmija?
Izglītības darbs baznīcai saistīts ar jaunizveidoto Luterakadēmiju, kas primāri tika veidota kā mācītāju sagatavošanas seminārs. Kāpēc šāda akadēmija Latvijā ir vajadzīga? Atbilde ir vienkārša. Līdz šim Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte sniedza studentiem ne tikai teoloģisko izglītību, bet sagatavoja arī par mācītājiem. Taču, kā uzskata H.Andersone, šis projekts ir izgāzies, jo no 13 augstāko izglītību guvušajiem tikai viens aiziet strādāt par mācītāju. Līdz ar to luteriskajās baznīcās izveidojas neapskaužama situācija viens mācītājs apkalpo četras piecas draudzes. Un ļoti bieži šie mācītāji ir pensijas gados. Pastāv katastrofāls mācītāju trūkums. Tāpēc arī tika izveidota Luterakadēmija, kuras primārais uzdevums ir sagatavot mācītājus kalpošanai draudzēs.
Šai skolā uzņem vīriešus bez vecuma ierobežojuma. Taču viņiem ir jāapzinās, ka pēc tās beigšanas viņu uzdevums būs kalpot Dievam.
Vēl viena skola, par kuras likteni jārūpējas baznīcai, ir Saldus Svētā Gregora kalpošanas skola. Šobrīd tā vēl ir baznīcas paspārnē, taču iespējams, ka ar laiku tā varētu kļūt pilnīgi patstāvīga.
Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai jārūpējās arī par svētdienas skolām. Un vēl viens uzdevums ir rūpēties par dažādu kursu rīkošanu pedagogu sagatavošanai svētdienas skolām un diakonu kursu organizēšana.
Skolās – reliīijas mācļbu
Ne mazāk svarīgs virziens ir baznīcas iesaistīšana valsts izglītības sistēmā. Ko baznīca varētu darīt, lai vispārizglītojošās skolās mācītu reliģijas mācību? Šobrīd situācija ir ļoti neskaidra. Ir notikušas pavisam ačgārnas lietas. Saeimas likums paredz, ka ar šāgada rudeni skolās var pasniegt ticības mācību – kādas konfesijas mācību. H.Andersone uzskata, ka tas nav pieņemami. Šādam solim nav sagatavoti ne vecāki, ne bērni, ne pedagogi. Andersones kundze domā, ka pamatskolas vecuma bērniem vajadzētu mācīt, kas ir kristietība, neiedziļinoties dažādās atšķirībās.
Trūkst pedagogu
Šobrīd baznīcām pieprasa sagatavot reliģijas mācības skolotājus. Pagaidām nav pedagogu, kas spētu pasniegt šo priekšmetu. Bijis pat tā, ka, mācoties pie neprofesionāla skolotāja, pēc pāris mēnešiem bērna galvā viss ir sajucis un viņš vairs nevēlas neko zināt par šo tēmu. Ir grūti sagatavot pedagogus, jo šai jomā nav ne programmu, ne mācību grāmatu. H.Andersone uzskata, ka ir jāpēta, kāds ir pieprasījums, un pēc tam var kaut ko reāli piedāvāt.
Pēc H.Andersones iniciatīvas, ir veikta aptauja Dobeles rajona skolās, kur māca šo mācību. Izrādās, cik skolu, tik priekšmetu. Vienā skolā bērni mācās reliģijas mācību, otrā kristietības pamatus, citā ticības mācību, Bībeles pamatus, ētikas un morāles pamatus. Nav iespējams izsekot, ko katrā no tiem bērns īsti apgūst.
Latvijā izdarītie pētījumi liecina, ka 72,3 procenti vecāku uzskata, ka skolās vajadzētu mācīt kristietības mācību. Taču no tiem tikai apmēram 30 procentu ir mierā ar pašreizējo situāciju.
Helēnas Andersones vadītā komisija izstrādās reālu piedāvājumu, lai dotos uz Izglītības ministriju ar nopietnu pamatojumu savām prasībām. Kā valstī reāli darbosies šī saikne baznīcai ar skolām, rādīs laiks. Turpmākos trīs gadus par šo saikni ir atbildīga Helēna Andersone.
