Daudziem jelgavniekiem 1944. gada vasarā fronte vēl likās tālu no Latvijas robežas. Vienīgi ar papīra strēmelēm aizlīmētie logi, nakts klusumā dzirdamā lielgabalu duna liecināja par traģisko ļaunvaru cīņu.
Daudziem jelgavniekiem 1944. gada vasarā fronte vēl likās tālu no Latvijas robežas. Vienīgi ar papīra strēmelēm aizlīmētie logi, nakts klusumā dzirdamā lielgabalu duna liecināja par traģisko ļaunvaru cīņu. Pilsēta nebija gatava plašajam frontes pārrāvumam, kāds notika jūlija beigās. Vienīgais reālais spēks, kas varēja aizstāvēt Jelgavu, bija latviešu leģiona 15. rezerves brigādes 3866 leģionāri, kas bija vairākās norīkojuma vietās pilsētā un apriņķī. Pašā Jelgavā divu sardzes rotu sastāvā bija septiņsimt karavīru, bet vācu vienībās – ap divsimt vīru. Tas arī bija galvenais spēks cīņā pret uzbrūkošo padomju armiju – divām aviācijas, deviņām artilērijas un četrpadsmit kājnieku vienībām, kam par varonību kaujās par Jelgavu Staļins lika Maskavā salutēt un piešķīra “Mitavas” nosaukumu.
Pirmais brīdinājums par draudošajām briesmām bija 24. jūlija nakts uzlidojums, kas radīja gan tikai morālu efektu – sacēla paniku vāciešos. 27. jūlija agrā rītā vairākos viļņos, kuros piedalījās ap simt lidmašīnu, tika sabombardēta Jelgavas stacija. Tajā tobrīd atradās četri vilcienu sastāvi ar Latgales un Vidzemes bēgļiem, divi pasažieru vilcieni un vairāki sastāvi ar munīciju. Stacija un tās apkārtne pārvērtās nāves un šausmu ellē. 28. jūlijā turpinājās pilsētas bombardēšana. Vācieši pasludināja Jelgavu par pilsētu cietoksni, bet viņu bruņuvilciens nespēja apturēt padomju mehanizēto kolonu virzīšanos pa Meitenes šoseju. Ceļš uz Jelgavu bija brīvs. Pie Romas kazarmām padomju tankus sagaidīja steigā organizētie septiņdesmit četri veselības rotas leģionāri, no kuriem daži pārvietojās ar spieķiem, bet citi pie ložmetējiem sēdēja uz ķeblīšiem. Viņu precīzā uguns apturēja ienaidnieka tūlītēju ielaušanos pilsētā. Septiņus tankus, kas bez kājniekiem pārbrauca pāri Gaisa tiltam, iznīcināja ar tanku dūrēm.
29. jūlijā turpinājās tanku un artilērijas atbalstīti uzbrukumi. Kaujas notika pie Baložu un Zanderu kapiem, Aveņciema, Jelgavas – Tukuma dzelzceļa uzbēruma, pie Jelgavas – Krustpils dzelzceļa.
30. jūlijā divas divīzijas kilometru plašā frontē uzbruka Jelgavas dzelzceļa stacijai. Trīs pulki virzījās no dienvidiem. Tos atbalstīja divas mehanizētās brigādes. Viņu tanki pa Tērvetes ielu ielauzās pilsētā. Aizstāvju izmisīgo cīņu atbalstīja latviešu lidotāji, kas vairākos uzlidojumos pretinieka tehnikas un dzīvā spēka sablīvējumiem nometa ap piecdesmit tonnu bumbu.
31. jūlijā sākās jauns uzbrukums. Tajā bez abiem mehanizētajiem korpusiem iesaistījās trīs kājnieku divīzijas, aviācija un reaktīvā artilērija. Ar savu milzīgo pārspēku uzbrucēji ielauzās pilsētā, kur starp degošajām drupām notika cīņas par katru namu kvartālu. No ielenkuma Grēbnera parkā izdevās izlauzties tikai dažiem pilsētas aizstāvjiem. Pēdējās pozīcijas pie Driksas tilta uzbrucējiem neizdevās ieņemt. 1. augusta naktī pēc abu tiltu uzspridzināšanas latviešu un vācu karavīri steigā atkāpās uz Rīgu. Labajā krastā turpinājās cīņas ar pretinieka vienībām, kas bija forsējušas Lielupi. 2. un 3. augustā ar kaujām izdevās tās atspiest atpakaļ.
Lai gan jau 31. jūlijā Maskavas radio ziņoja par Jelgavas ieņemšanu, 5. un 6. augustā pēc vācu un latviešu vienību kopīgas operācijas izdevās Jelgavu atgūt. Pēc ievērojamu papildspēku iesaistīšanas pretiniekam nācās iekarot Jelgavu otro reizi. Lielupe kļuva par frontes līniju līdz 1944. gada 10. oktobrim. Jelgava tad atradās tieši karadarbības joslā. Tā palika tukša bez civiliedzīvotājiem un bija pakļauta vardarbībai un izlaupīšanai. Tikai decembrī tika atļauts atgriezties pilsētā agrākajiem jelgavniekiem.
Traģisks bija ap sešsimt 1926. gadā dzimušo jauniesaukto leģionāru liktenis, kas, ietērpti formās, taču bez ieročiem krita padomju gūstā. Joprojām nav zināmi neskaitāmu kara upuru bojāejas apstākļi. Lai godinātu viņu piemiņu, šodien pulksten 17 Grēbnera parkā pie Jelgavas aizstāvju pieminekļa Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļa aicina visus uz atceres brīdi.