Vairs nav dubļu, nav laipu, nav arī peļķu, un cerams, ka arī nebūs. Pa tikko izlikto bruģi Mātera ielā ikrīta ceļš uz darbu kļuvis patīkams un līdzens.
Vairs nav dubļu, nav laipu, nav arī peļķu, un cerams, ka arī nebūs. Pa tikko izlikto bruģi Mātera ielā ikrīta ceļš uz darbu kļuvis patīkams un līdzens. Tomēr domas patīkamā vai nepatīkamā kārtā vienmēr atrod, aiz kā aizķerties, un šorīt tās nezin kāpēc “aizķeras” pie kādas studiju gadu epizodes.
Tas bija tolaik, kad Filoloģijas fakultātē bāzētajiem žurnālistikas specialitātes apguvējiem tika paredzēts visai īsā laika sprīdī gūt priekšstatu par rūpniecības un lauksaimniecības ekonomiku. Pasniedzēja, acīmredzami gudra un profesionāla, ātrā tempā diktētajai lekcijai pa vidu ik pa brīdim uz tāfeles rakstīja aprēķinu un formulu paraugus. Vai ir jautājumi? – viņa laipnā balsī noprasīja katras lekcijas beigās, steigšus kravādama somu. Jautājumu parasti nebija, jo neviens lāgā neattapa, ko jautāt. Ar labāku vai sliktāku atzīmi visi tomēr kaut kā izkūlās cauri šiem aprēķiniem eksāmenā. Protams, tas nebija mazsvarīgi, lai vēlāk pilnveidotu priekšstatu par ekonomiskajiem procesiem. Taču no pasniedzējas lekcijām šodien palikusi prātā vien piebilde, kas sekoja katram aprēķinu pierakstam uz tāfeles: “tas tā – lai būtu”…
… Šķērsām pāri Mātera ielai dodas divas Spīdolas ģimnāzijas meitenes. Gaišās botas mazliet iegrimst zāliena zonas irdenajā zemē, bet tūlīt uz cietā bruģīša var “noklapēt” kājas un turpināt ceļu cauri Raiņa parkam. Gandrīz pa to pašu ceļu pretējā virzienā nāk puisis, taču tikai “gandrīz”. Viņš izvēlas pāreju dažus metrus pa kreisi, kur zāliena josla jau krietni noblietēta, un tiek pāri, uz zemi nepalūkodamies. Arī meitenes, kas parādās Raiņa parka otrā stūrī, acīm redzami pāri ielai nāk savu ierasto ceļu, kas jau labi iezīmējies starp liepām. Skolnieces aizrāvušās sarunā, bet kaut kas te tomēr šķiet aplams. Tas taču nevar būt, ka Spīdolas ģimnāzisti nav pamanījuši izmaiņas savas skolas priekšā…
Pāris soļu tālāk, kur zeme starp kokiem irdenāka, rosās trīs baloži, cenzdamies sameklēt vēl neuzdīgušās zāles sēklas. Cītība liecina, ka tas viņiem varētu būt izdzīvošanas jautājums. Arī zāles sējēji acīmredzot bijuši gana cītīgi – zaļie asniņi dažviet jau spraucas visai ciešā klājienā. Trūkst vien skaidrības, kam tas viss, – skaistumam, gājēju ērtībām vai “tā, lai būtu”?
