Jautājums par bēgļu kvotām, kas varētu tikt noteiktas visām ES valstīm, plašsaziņas līdzekļos tiek skandēts pilnās burās. Ir tapis skaidrs, ka Latvija (nebūt ne vienīgā no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm) ieņēmusi pozīciju – Eiropas naudu mēs gribam labprāt, bet grūtībās mūs palīgā nesauciet. Ministru prezidente Laimdota Straujuma atzinusi, ka Latvija atbalsta solidaritāti citos pasākumos, piemēram, robežuzraudzības pastiprināšanā. Tā teikt, uzcelsim mūri pie Vidusjūras – lai slīkst otrpus mūrim.
Demokrātiskā sabiedrībā, par kādu sevi tīk uzskatīt Eiropas iedzīvotājiem, protams, drīkst domāt, kā patīk – var bēgļu uzņemšanu atbalstīt, var arī neatbalstīt. Tomēr fakts, ka Vidusjūra pārvēršas par masu kapiem, diez ko tīkami neizklausās jebkurā gadījumā.
Saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem šogad Vidusjūru šķērsojuši jau 34 000 nelegālo imigrantu, no kuriem 1770 noslīka vai pazuda bez vēsts. Pagājušajā gadā organizācija ziņoja par 3300 nāves gadījumiem.
Sarunas par bēgļiem biežāk ieskanas arī saviesīgos pasākumos un ģimeņu saietos. Latvijā parasti imigranti par problēmu netiek uzskatīti, jo mūs tas pārāk nav skāris. Tagad jautājums tomēr aktualizējies, atklājot, ka liels skaits latviešu, iespējams, vēl arvien domā, ka melnādainu cilvēku asinis ir citā krāsā. Kādā vakarēšanā dzirdu latviešu kundzes viedokli, ka mums tie melnie bēgļi nav vajadzīgi, ievazās vēl kaut kādas afrikāņu slimības. Un vispār – viņi te gribot tikai uz pabalstiem dzīvot. Uz iebildi, kā tad ar latviešiem citās Eiropas valstīs, kur nesmādējam turienes pabalstus, kundze atbild, ka tas esot citādi. Mūsējie ir normāli cilvēki. Tādu viedokli dzird nereti, kas tomēr šķiet mazliet dīvaini – mūsu tautas pārstāvji taču paši bijuši spiesti meklēt patvērumu citās valstīs gan politisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ. ◆
Tās trakās melno slimības
00:28
19.05.2015
48