28. februāra lauku lapās rakstīju par to, cik maksā maize un cik no tās pelna maizes audzētājs zemnieks, cik – beķeris un tirgotājs. Es uzskatu, ka zemniekam beidzot ir jāsaņem par saviem graudiem tik, cik to izaudzēšana patiesi viņam izmaksā.
28. februāra lauku lapās rakstīju par to, cik maksā maize un cik no tās pelna maizes audzētājs zemnieks, cik – beķeris un tirgotājs. Es uzskatu, ka zemniekam beidzot ir jāsaņem par saviem graudiem tik, cik to izaudzēšana patiesi viņam izmaksā. Bet šodien – vēl par citām peļņas un taupības lietām.
Lai piena pārstrādes uzņēmumi varētu samaksāt piena ražotājiem par pienu tik, cik tas maksā, vispirms ir jāatsakās no 0,5 litru tetrapakām, kas maksā četrus santīmus katra. Bet tajā iepildītais piens vai kefīrs maksā deviņus santīmus. Iepildot pienu daudzkārt lietojamās stikla pudelēs, iegūst 44 procentu ekonomiju. No tās jāatskaita vienīgi saplīsušās taras un mazgāšanas izdevumi. Ja litra pakas, kas maksā piecus santīmus gabalā, nomainīs pret pudelēm vai lies pienu pircēja traukā, arī tad būs ekonomija. Turklāt būs vēl viens nozīmīgs ieguvums – dabai: uz katrām 280 tetrapakām tiks pasaudzēts vesels kubikmetrs bērza papīrmalkas, ko izmanto šo paku ražošanai. Pašlaik ar to ļoti cīnās Latvijas «zaļie», jo viņi netiek galā ar vides piesārņotājiem, kas atkritumus, tostarp arī tetrapakas, mētā, kur pagadās, – grāvmalēs, mežos, uz ielas, pat aiz veikala stūra.
Atkritumu savācēji, vedot kravas uz Getliņiem, Baložiem un pat uz Zilo kalnu, nobrauc tūkstošiem kilometru, patērē degvielu un piesārņo gaisu. Pieņemot manu priekšlikumu, transportu vajadzēs tikai, lai aizvestu uz veikalu pilno taru un atvestu tukšo.
Otra iespēja pārstrādātājiem ietaupīt naudu, ko varētu samaksāt piena piegādātājiem, radīsies, ja Zemkopības ministrija ieteiks katram pārstrādātājam pienu vākt tikai savā rajonā – apmēram pārdesmit kilometru rādiusā. Tāpat tikai savā rajonā jāpārdod saražotā produkcija. Lielpilsētu lielajiem veikaliem var vest to, kas paliek pāri. Pilnīgi ir jāizbeidz neracionālā līdzšinējā braukāšana, kad, piemēram, no Jēkabpils rajona Leimaņu pagasta Mežgales savāktuves pienu pārstrādei ved uz Limbažiem divsimt kilometru attālumā. Bet Limbažos saražoto biezpienu atkal apmēram pārsimt kilometru garā ceļā ved uz Jelgavu, lai 250 gramu biezpiena, iefasētu sudrabotā folijā ar glītu dzirnavu bildi virspusē, par 33 santīmiem pārdotu pircējiem. Kilograms tāda biezpiena pircējam maksā 1,32 latus. Bet vienudien es iegāju Jelgavas tirgū un nopirku kilogramu biezpiena par 85 santīmiem. Tas bija atvests no Tukuma – tikai 56 kilometrus. Lūk, kur taupīšanas iespēja!
Tūliņ gan arī jāpastāsta vēl kāda lieta. Mežgales zemniekiem pārpircēji par pienu sola maksāt no pieciem līdz septiņiem santīmiem kilogramā, taču tūliņ jau atskaita santīmu par savākšanu. Bet atlikumu zemnieks gaida gadiem un dažkārt to arī nesagaida. Jo uzpircējs savu biznesu «kopj» citos, lielākoties Latgales, laukos. Nu Mežgales ļaudis izkāva savus slaucamo govju ganāmpulkus, pārdeva slaukšanas aparātus un paturēja pa gotiņai pašu vajadzībām…
Par graudiem zemniekiem solot maksāt četrus piecus santīmus kilogramā, ja grauda diametrs ir 3,2 milimetri, – tāda esot Eiropas Savienības prasība. Bet, tā kā mūsu laukos izaugot lielākoties trīs milimetrus resni un arī mazliet tievāki graudi, laikam jau arī labību sēt vairs nebūs vērts.
Jēkabpils un Bauskas rajona cukurbiešu audzētājiem viņgad izaudzētās saknes lika apart vai izbarot cūkām. Par to Zemkopības ministrija samaksāja viņiem 1,2 miljonus latu. Tā vietā, lai aizdotu 330 tūkstošus fabrikai. Banka aizplombēja cukura noliktavu ar 5000 tonnām cukura, bet, to pārdodot, varētu ieņemt vairāk nekā divus miljonus latu un atmaksāt arī bankai parādu. Nekā…
Cukuru pārdeva par dempinga cenām, 600 cilvēku zaudēja darbu, siltumu dzīvokļos, ko deva cukurfabrika. Bet izaudzētās bietes Jelgavas Cukurfabrika solīja iepirkt par puscenu, labāk lai vedot uz Liepāju. Dieviņš gan jelgavniekus par to sodīja – ar pašu bietēm nepietika, un 5000 tonnu viņi nopirka no lietuviešiem, taču arī tā plānam bija par maz, pietrūka vēl desmit tūkstošu tonnu. No nepārstrādātajām bietēm varēja iegūt ap 15 000 tonnu cukura, un, manuprāt, tādēļ uzņēmumam pagāja garām izdevība nopelnīt vēl kādus astoņus miljonus latu. Tā gan būtu laba iespēja samaksāt «tik, cik tas maksā», arī biešu audzētājam. Un vēl mazdrusciņ – par gaļas ražošanu. Arī tā zemniekam kļūst nerentabla. Uzskatu, ka par cūkgaļas kilogramu zemniekam būtu jāsaņem 1,30 latu, bet par liellopa – viens lats.
Vēl jau var stāstīt par to, ka savulaik tika slēgta Zīlānu Ķieģeļu fabrika, Kūkas kūdras fabrika, likvidētas dolomīta lauztuves, betona rūpnīca, līdz ar to darbu un iztikas avotu zaudēja simti cilvēku…
Bet kam tad sirds par to sāp!
Aldis Rukmanis, pensionārs
