Kad tikko gaisā bija jūtama pavasara elpa, es galvā sev ielaidu putnus. Lai gaišāk. Lai jautrāk.
Kad tikko gaisā bija jūtama pavasara elpa, es galvā sev ielaidu putnus. Lai gaišāk. Lai jautrāk. Lai vieglāk. Es viņiem atļāvu tur dzīvot, dziedāt un vīt ligzdas, jo zināju – kamēr viņi tur būs, es būšu bezrūpīga un baudīšu katru dzīves dienu. Jo zināju – kamēr lidos viņi, lidošu arī es. Ir taču tik brīnišķīgi iet nevis pa ielu, bet pāris centimetru virs tās. Gandrīz lidot un nejust bedrainās ietves, gandrīz lidot un nejauši neiekāpt suņa vēl ziemā atstātā “sveicienā”. Es galvā sev ielaidu putnus un dzīvoju pāris centimetru virs.
Kad vēl nebija atgriezušies gājputni, es aicināju zvirbuļus. Līdz ar pirmajiem strazdu bariem kļuvu vēl bezrūpīgāka – es izvietoju būrīšus, lai visiem būtu kur patverties. Man vajadzēja to sajūtu, ka ir putni. Lai viņi lido un klaigā – jo skaļāk, jo labāk, lai es nedzirdētu sevi. Pavasarī es gribēju lidot. Un es lidoju. Līdz brīdim, kad pavisam nesen manā galvā iezagās kaķis un putnus izdzenāja. Dažus apēda, dažus tikai ievainoja ar savu riebīgo ķepu. Un putni aizlidoja. Visi. Zvirbuļi iemitinājās māju pažobelēs, strazdi – kaimiņu sarūpētos būrīšos. Putni bija visur, tikai ne manā galvā, un tas bija skumji. Es ieraudzīju, ka ceļi pēc ziemas kļuvuši nelīdzeni, ka laukā gandrīz katru dienu ir lijis un peļķes vietām sniedzas līdz potītēm. Savādajā klusumā es sadzirdēju sevi, un man tas nepatika. Man atkal vajadzēja to neatkārtojamo sajūtu – lidot, dzīvot virs. Es saucu putnus, bet viņi pie manis vairs nelidoja.
Pirms pāris dienām es ieraudzīju šogad pirmo taureni. Raibu. Viņš tik draiski lidinājās pa dārzu un rotaļājās ar saules stariem, un es apjautu, ka arī taureņi lido – vēl bezrūpīgāk un vieglāk nekā putni. Un es galvā sev ielaidu taureni. Tad vēl vienu, vēl un vēl…
Tagad es neesmu meitene, kurai galvā ir putni, tagad man ir taureņi, un es atkal lidoju un dzīvoju pāris centimetru virs. Es nemanu bedres, bet ieelpoju vizbulīšu mulsinošo smaržu un ar nepacietību gaidu pirmās pienenes.
Es zinu, ka taureņi manā galvā nebūs vienmēr. Viņi noteikti lidos prom. Tad tas būs tāds bezmaksas “Taureņa efekta” šovs. Un tajā dienā es raudāšu. Ne jau tāpēc, ka sāpēs. Es raudāšu, jo taureņi lidos prom skaisti.
