Ir ziema. Tikai tīras cilvēkmīlestības dēļ tā mūs saudzē no puteņiem, kupenām un slidenajām ielām un ceļiem.
Ir ziema. Tikai tīras cilvēkmīlestības dēļ tā mūs saudzē no puteņiem, kupenām un slidenajām ielām un ceļiem. Savukārt veļu laiks ir un paliek tumšs, drēgns un nemīlīgs. Lai pilošajā tumsā mums pavisam neaptecētos dūša, kā arī lai sniegtu vienlaikus praktisku padomu un estētisku baudījumu, parūpējusies televīzija. Nerunāju par tā dēvēto Zemgales novada televīziju, kas jau ierasti un tradicionāli pārtiek no bezgalīgiem vienmuļiem atkārtojumiem, bezmaksas kanālu translācijas, brīnumziežu un tablešu reklāmas un lētticīgo skatītāju slaukšanas gandrīz vai vienīgajā “autorraidījumā”, kas nejaušas sakritības dēļ sasaucas ar manu personu – “TV buča”. Tātad, atkārtoju, runa nav par ZNT, bet gan par valsts televīzijas pirmo un otro kanālu, kas no TV ekrāniem rudens tumsā mums raida pretī trīsuļojošus reklāmas taureņus.
Nav gana ar to, ka cilvēka ģēnijs radījis dažādus epilatorus, vibratorus un miostimulatorus. Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka viss nosauktais jau pieder alu laikmetam: tagad mums no TV ekrāniem māj pārsteidzoši viegli un gaisīgi taurenīši, kas tikai pieliekami pie cilvēka auguma “problēmu zonām” un jau pēc dažām nedēļām padara par nebijušiem vismaz piecus kilogramus no jūsu svara. Tiesa, izskatās gan arī, ka nelielie mākslīgie kukainīši drebina miesas tā, ka vēl ilgi pēc tam jātrīc rokām, bet mazāk trenētajiem vispār var atkārties žoklis. Tomēr pati burvīgākā šajos reklāmas rullīšos ir diktores balss aiz kadra, kas pārliecina: šie mazie taurenīši jūsu “visneglītākos taukus” pārvērtīs skaistos muskuļos!
Protams, man tādus masētājus vajag: vai nu es bez miesas problēmām. Zvanu uz reklāmā redzamo tālruņa numuru – man saka, ka taureņu vairs nav. Kā nav, apjūku, iedomājies, ka man, gluži kā padomju laikos rindā izstāvējušam, kārtējo reizi desa beigusies tieši deguna galā. “Nav,” balss man atkārto. Un jau draudzīgāk iesaka, lai ejot paraudzīt uz tirgu: gan jau tur katrā ziņā būšot, jo tieši skārņi tos visvairāk pieprasot.
Dodos ar’. Un redzu. Gaļas paviljonā. Pārdevēja kārniem vistu ķermeņiem lipina klāt trīsuļojošos taurenīšus, lai kaut cik uzbudinātu izdilušās zilganās miesas. Bet izcirtēji ceļ laukā no saldētavām iestāvējušos, ilgi nepieprasīto speķi un ar TV reklamētajiem taurenīšiem tos pārvērš glītos muskuļu kalnos, tas ir, karbonādēs.
… Kad pamostos, vēl paspēju dzirdēt pēdējās ziņas. Latvijas pārstāvji Ministru prezidenta biedra Šlesera kunga vadībā aizdevušies uz Indiju “meklēt sadarbības iespējas”. Līdzi esot arī rūpnieku delegācija, kas vedot indiešiem rādīt tādas kā pie mums ražotas bremzes ziloņiem, tā kā stīpas vēderdejotājām… Kad atžirbstu pavisam, TV ekrāns jau sniegā. Vai tie ziloņi un taureņi maz bija, vai nopietni ņemami?
