Pirms 19 gadiem arī no Ozolniekiem un Brankām novadnieki brauca uz barikādēm
Simtiem tūkstošu patriotu, kas no Latvijas malu malām bija sabraukuši uz 1991. gada 13. janvāra lielo tautas manifestāciju Rīgā Daugavmalā, izklīda. Vecrīgā satumsa. Domājot par satraucošajiem notikumiem tepat kaimiņos Viļņā, kur padomju impērijas karaspēks ar tankiem bija ieņēmis televīzijas ēku, bija skaidrs, ka nākamās diennaktis arī Rīgai neko labu nesola. Piepeši pie Salu tilta parādījās lēni braucošu uguņu rinda. Vai arī Rīgā nāk iekšā tanki!? Patiesība atklājās mazu brīdi vēlāk. Proti, atsaucoties uz tautfrontiskās Latvijas valdības aicinājumu, ar traktoriem un smagajām mašīnām uz galvaspilsētu bija devušies mūsu lauku vīri, mežinieki. Viņu kolonnas turpināja pienākt, piepildīja Zaķusalu, Vecrīgu, valdības nama apkārtni un izveidoja nekur pasaulē neredzētus aizsardzības vaļņus. Nevardarbīgā pretošanās Baltijas valstīs kļuva par vienu no pirmajām ziņām Rietumu medijos, un pat nelabvēļiem kļuva skaidrāks, ka demokrātijas un neatkarības atjaunošana Baltijā nav politiķu saujiņas, bet gan tautas lēmums. Starp vīriem, kas ar traktoriem un citu lieljaudas tehniku uz divām krīzes nedēļām kļuva par Rīgas sargiem, liela daļa bija no tuvējā Jelgavas rajona. Šoreiz stāsts par to, kā šos notikumus atceras toreizējais kopsaimniecības «Lielupe» direktors Andris Ķepītis, Ozolnieku melioratoru PMK 13 dispečere Laima Pudniece un uzņēmuma direktors Jānis Melders. Andris Ķepītis: «Noskaņojums bija uz brīvību vai nāvi»«Pārbraukuši mājās no manifestācijas, vakarā iegājām gulēt. Taču blakus spilvenam pie auss bija mazais pārnēsājamais radioaparāts. Latvijas Radio pirmā programma cauru diennakti deva jaunākās ziņas par situāciju valstī. Pēc pusnakts arī izdzirdēju aicinājumu Rīgas aizsargāšanai mobilizēt smago tehniku. Domāju, ka pa nakti neko nepaspēs, taču no rīta, aizbraucot uz saimniecības mehāniskajām darbnīcām Brankās, kā armijā nostādīju visus mehanizatorus ierindā un teicu: «Soli uz priekšu tie, kuri grib braukt uz Rīgu.» Cilvēkiem jau bija zināms, kas par lietu. Latvieši pieteicās tikpat kā visi. Taču bija arī krievu tautības puiši (atceros divus jaunus inženierus), kas brauca līdzi. Jāpiebilst, ka mūsu kopsaimniecībā Tautas fronte darbojās aktīvi. Organizēti bijām braukuši uz manifestācijām Rīgā, savukārt sapulcē Brankās politisko situāciju skaidroja advokāte Aina Labanovska. Tolaik vēl nezināja, ar ko tas viss beigsies – tautfrontiešus cietumā bāzīs vai notiks kas cits. Tagad ir grūti iedomāties padomju laika kopsaimniecību, bet tolaik mums bija vairāk nekā piecdesmit smagās tehnikas vienību, un visām bija darbs. Veda graudus, skābbarību, būvmateriālus. Braukšanai uz Rīgu sagatavojām divus lielos traktorus K-150, desmit smagās automašīnas. Vienā maiņā braucām cilvēki trīsdesmit. Mūsu priekšrocība bija mobilie sakari – visas automašīnas bija apgādātas ar rācijām. Divas reizes dienā no saimniecības ēdnīcas piegādājām siltu maltīti. Par barikādēs pavadīto laiku visi saimniecības darbinieki saņēma vidējo algu. Drēgnajā laikā Zaķusalā un uz Salu tilta sirdi sildīja rīdzinieku atsaucība. Nāca tantiņas ar sviestmaizēm, kāds onkulītis, aizbildinādamies par kavēšanos, ieradās no Jūrmalas ar savu vieglo auto, ko bija piekrāvis ar sausu malku. Piebrauca ātrās palīdzības brigāde un, uzrunājot: «Nu ko, zēni, neesat nosaluši!», piedāvāja simts gramu spirta… Incidents sanāca ar padomju armijai piederošu automašīnu GAZ-66 ar slēgtu kravas kasti jeb «būdu». Nez no kurienes pienāca informācija, ka, iespējams, šādā veidā padomju impērijas aizstāvji ieved Rīgas centrā karavīrus un ieročus. Mašīnu apturējām un ielencām. Jauns majors, kas sēdēja blakus šoferim, pēc mūsu vīru pieprasījuma: «Taisi vaļā būdu!» sākumā atteicās uzrādīt kravu. Pēc minūtēm desmit viņš tomēr pakļāvās. Būda izrādījās tukša.» A.Ķepītis domā, ka tāds pacēlums un vienotības sajūta, kā tautai bija barikāžu laikā, ir neatkārtojami. Par to, lai tauta dzīvotu brīvībā, vīri bija gatavi mirt. Laima Pudniece: «Par aicinājumu uz barikādēm saņēmu rozes» «Kad tika nolemts braukt uz Rīgu un aizstāvēt Latviju, pirmajam piezvanīju buldozeristam Leonam Lecim. Jautāju: «Vai tu esi ar mieru?» Viņš atbildēja: «Kāda runa!» Līdzīga atbilde bija arī ļoti atsaucīgajam treileristam Jurim Babčukam. Tā 13. janvāra vakarā, uzbraucot ar buldozeru uz treilera, abi vīri no Ozolniekiem pirmie devās uz Zaķusalas televīzijas torni. Pēc tam desmit gadu 20. janvāra dienā Leons Lecis man veda puķes. Viņš vēl aizvien jūtas ļoti pateicīgs par to, ka aicināju viņu uz barikādēm. No mūsu uzņēmuma tur piedalījās ap divsimt vīru. Lai visu šo sardzi noregulētu, sarakstītu ceļazīmes, dispečeram darba bija daudz. Ne jau es viena biju tā rīkotāja, nāca palīgā kolēģes, vakaros arī meita Baiba, kas vēl mācījās vidusskolā. 20. janvāra vakarā, kad Bastejkalnā notika apšaude, biju aizbraukusi uz teātri. Tad vajadzēja steigties atpakaļ, jo telefons bija «karsts». Kādu pēcpusdienu uzņēmuma direktors Melders teica: «Man žēl skatīties, kā tu te sēdi un neredzi to, kas notiek Rīgā.» Tā mēs vienu vakaru aizbraucām apskatīt savu darbinieku posteņus, dziedājām pie ugunskuriem. Kad vēlāk tika rakstīti pieteikumi 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes saņemšanai un man prasīja, kuri no mūsējiem tur bija, atbildēju, ka zinu tikai divus, kuri nebrauca, aizbildinoties, ka viņiem sievas neļauj pa naktīm staigāt apkārt. Bet neko jau neviens nepārmeta – cilvēki ir dažādi. Jānis Melders: «Noderēja civilās aizsardzības mācībās gūtais» «13. janvārī, atbraucot no mītiņa Daugavmalā, ap astoņiem vakarā devu rīkojumu piebērt ar granti un uzpildīt degvielu, šķiet, desmit kravas mašīnas, kā arī treileru ar buldozeru. Tūlīt atradās brīvprātīgie, kas bija ar mieru doties uz Rīgu. Ozolnieku melioratori bija četros posteņos – Vecrīgā pie Saeimas nama, Zaķusalā televīzijas centrā, uz Salu tilta pie nobrauktuves uz Zaķusalu un pie televīzijas torņa. Viena barikāžu maiņa (pilns lielais autobuss) – piecpadsmit līdz trīsdesmit cilvēku. Visiem darbiniekiem tika aprēķinātas barikādēs pavadītās stundas un maksāta alga. Domāju, cilvēku organizēšanā lieti noderēja pieredze, ko bijām guvuši civilās aizsardzības mācībās. Bijām nodrošināti ar gāzmaskām, visi cilvēki stingri uzskaitīti, paēdināti (sviestmaizes smērēja kantora darbinieces, siltais ēdiens tika vests arī no pansionāta «Zemgale»). 1991. gadā man vissmagākais moments šķita 19. augustā, kad likās – ja viss aizies pa vecam, sāksies represijas. Taču Padomju Savienība izrādījās švakāka, nekā es domāju.
Andris Ķepītis:Dzimis 1944. gadā Saldus rajonā1977. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju No 1985. līdz 1993. gadam vadījis kopsaimniecību «Lielupe» ar centru Brankās, tagad vada zemnieku saimniecību.
Laima Pudniece:Dzimusi 1942. gadā Rūjienā No 1949. līdz 1957. gadam kopā ar māti izsūtīta uz Sibīriju1965. gadā absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju No 1969. līdz 2008. gadam strādājusi par inženieri, grāmatvedi Ozolniekos
Jānis Melders:Dzimis 1939. gadā Vecpiebalgā1966. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju No 1963. gada strādā meliorācijā, no 1981. līdz 1994. gadam PMK 13 direktors, tagad SIA «Ozolnieki 1» valdes loceklis
