Pēc apmēram 20 gadu darba, pamatīgi pētot un apkopojot vēstures materiālus, klajā nākusi bibliotekāres un muzeja pedagoģes Laimas Ozoliņas sastādītā grāmata “Mēs no Jelgavas Valsts ģimnāzijas”. Šajā darbā cieši kā teksta līdzautore līdzdarbojusies pensionētā skolotāja Dzintra Meijere, izmantoti materiāli, ko savulaik sistemātiski vākušas skolotājas Vera Krieķe, Vēra Putna, Zelma Skusta. Materiāla tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Dābols (1959. gada absolvents) un Aldis Barševskis, kā arī daudzi skolas absolventi, pedagogi un vēstures lietpratēji. Galu galā, summējot absolventu ziedojumus, grāmata nodrukāta Jelgavas tipogrāfijā, kur projektu vadīja 1985. gada skolas absolvents Arvis Kronbergs. Grāmatas dizainu veidojusi 2002. gada absolvente Liega Krūklīte. Tiesa, izdevuma tirāža ir maza, tikai daži simti eksemplāru, tādēļ grāmata nav nopērkama, bet atrodas bibliotēkā un katram būs pieejama elektroniski.
Zenta Oga skolu vadīja visilgāk
Pirmajās grāmatas lappusēs pēc direktores Ineses Bandenieces priekšvārda apkopotas ziņas par 16 iepriekšējiem skolas direktoriem (visilgāk – 20 gadu – šajā amatā strādājusi Zenta Oga), absolventiem Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem. Šķirot tālāk, grāmatā ir ierakstīts un arī sava izlaiduma kopbildē nofotografēts vai katrs absolvents, sākot ar 1923. un beidzot ar 2017. gadu. L.Ozoliņa stāsta, ka šī informācija iegūta, strādājot arhīvā. Viņa pieļauj, ka ir iespējamas vārdu un uzvārdu kļūdas, jo pārsvarā tie izrakstīti no dokumentiem, kas aizpildīti rokrakstā. Protams, elektroniskajā versijā kļūdas ir labojamas.
Pēc šī darbietilpīgā uzskaitījuma seko “Skolas vēstures stāsti”, kas “Zemgales Ziņu” lasītājiem daļēji pazīstami no L.Ozoliņas un Dz.Meijeres publikācijām laikrakstā. Garāks stāsts grāmatā ir par pirmo direktoru Ģedertu Odiņu, kas “dabūja gatavu to, kas citiem nebija iespējams” un kopā ar domubiedriem dibināja 2. Jelgavas Valsts vidusskolu, ko cildinoši sauca par “jaunās Latvijas skolu”, reālģimnāziju. Mācības tajā bija virzītas uz prasmju apgūšanu, eksperimentiem, nevis tekstu iekalšanu, kā tas bija agrāk klasiskajās ģimnāzijās. Viens no Ģ.Odiņa līdzgaitniekiem bija pedagogs un vēlākais muzejnieks Jānis Greste, kam arī grāmatā veltīta nodaļa. Viņš attīstīja skolotāju mēģinātāju kustību. No 1925. līdz 1930. gadam skolai līdzās darbojās Jelgavas Valsts centrālais pedagoģiskais institūts, kur mācījās jaunie skolotāji. “Sākotnēji Odiņam bija ideja, ka jādibina skola–muzejs,” piebilst L.Ozoliņa, ar to domājot bagātīgo uzskates materiālu klāstu. Skolai Valdekā bija arī mācību un pētījumu saimniecība ar sešām govīm, cūkām, zirgiem, kā arī bišu dravu.
Pēc 1934. gada 15. maija direktors zaudēja darbu
Izdevuma “Mēs no Jelgavas Valsts ģimnāzijas” autores nevairās runāt arī par problemātisko skolas vēsturē. Proti, pēc 1934. gada 15. maija, kad Latvijā nostiprinājās autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms, sociāldemokrātiski noskaņotie Ģ.Odiņš, J.Greste un Jūlijs Flugins bija spiesti aiziet. Direktors, būdams jau vecāks vīrs, pārcēlās dzīvot uz sievas lauku mājām leišmalē, Rubas pagastā, kur traģiski gāja bojā – viņu nobadīja bullis. Taču ulmaņlaikā ir arī pozitīvais – Jelgavā tiek uzbūvēta 15. maija pamatskola, kas tajā laikā ir lielākā Latvijā un kur vēlāk arī iemājoja Jelgavas Valsts ģimnāzija.
Cienījami daudz vietas “Mēs no Jelgavas Valsts ģimnāzijas” autori atvēlējuši stāstam par nacionālo pretestību okupāciju režīmiem. Minēta gan skolas mazpulku vadītāja Biruta Blūma, kas 1954. gadā ieslodzījuma vietā Kazahstānā bija viena no ieslodzīto sacelšanās vadītājām. Stāstīts arī par “Trīszvaigžņu kolonnu”, 1945. gada novembrī uz desmit gadiem ieslodzītajām 8. klases meitenēm, kas atbalstīja partizānus Lietuvā un centās palīdzēt Pārlielupē gūstekņu nometnē ieslodzītajiem. Toreiz tiesāja 17 Jelgavas jauniešus.
Grāmatā pieminēti skolēni un skolotāji, kas bija gan komunistiskā, gan arī nacistiskā okupācijas režīmu upuri.
Stāstā par padomju laiku, kad 47 gadus skolu sauca par Jelgavas 2. vidusskolu, dominē fotogrāfijas un apraksti par panākumiem kultūrā un sportā, īpaši izcelts ir direktora Rolanda Kronberga laiks. Smalkāk aprakstīta ir atmoda, kuras notikumos aktīvi piedalījās gan L.Ozoliņa, gan arī Dz.Meijere. Par to, kāpēc saistībā ar padomju laikiem grāmatā nav iekļauts vai katru
1. septembri direktores Z.Ogas atkārtotais stāsts, kā skolotājs Žanis Ābelīte 1941. gadā, varām mainoties, izglāba pionieru vienības karogu, L.Ozoliņa teic, ka mūsdienās šo faktu saprot ne tik piepacelti. Viņa spriež, ka visdrīzāk Ž.Ābelīte, pats būdams J.Grestes skolnieks, centās saglabāt laikmeta liecības, kāda bija arī 1940. gada pionieru vienības karogs. “Domāju, ka šis ideoloģizētais stāsts par varonīgo rīcību nacistu okupācijas laikā pašu Ž.Ābelīti pasargāja no komunistiskajām represijām. 1943. gadā viņš bija braucis uz skolotāju kursiem Vācijā, tādēļ vien varēja izsūtīt uz Sibīriju,” spriež L.Ozoliņa un piebilst, ka vēl ir daudz darāmā, lai pilnveidotu stāstu par skolas vēsturi, un ka ir jau ieceres, piemēram, īpašai nodaļai par Ž.Ābelīti.
