Pirms dažām nedēļām saistībā ar pretlikumīga 309 latus liela ziedojuma nonākšanu viņa atbalsta kontā no amata atkāpās Japānas ārlietu ministrs. Vācijas aizsardzības ministrs šogad demisionēja pēc plaģiātisma problēmu atklāšanas viņa doktora darbā. Latviešu izcelsmes politiķe Laila Freivalde kādreiz no tieslietu ministres amata aizgāja tikai tāpēc, ka veids, kādā viņas ģimene privatizēja dzīvokli, īsti neatbilda viņas pārstāvētās sociāldemokrātu partijas idejām. Taču tas politiķei netraucēja vēlāk ieņemt ārlietu ministres amatu. Šie daži gadījumi rāda, ka grēcīgi politiķi nav tikai pie mums. Arī visdemokrātiskākajās valstīs ar sensenām politiskajām sistēmām mēdz notikt neglītas lietas, bet vainīgie politiķi dažkārt paši, dažkārt apkārtējo spiesti atzīst savas kļūdas un no amatiem atkāpjas.Latvijā ekonomikas ministrs nespēj ticami izskaidrot dažu desmitu tūkstošu latu izcelsmi savā ienākuma deklarācijā, taču tā vietā, lai problēmas atzītu, izgudro arvien jaunus citu par citu dīvainākus stāstus. Viņa sieva paziņo, ka neuzticas Latvijas bankām, tāpēc pēkšņi nez no kurienes radušos tūkstošus glabā mājās, bet ministra partijai, kuras lozungs pirms vēlēšanām bija atklāta un godīga politika, par to nav ko teikt. Tieši tas pats attiecas uz mūsu Ziedoni Cauni, kurš atļaujas atklāti melot un domā, ka drīkst turpināt darbu.Politiskā atbildība nepastāv. Taču, par laimi, sabiedrība prot novērtēt spēju atzīt kļūdas. Reti kurš atceras, ka starp kādreiz demisionējušiem politiķiem ir, piemēram, Ģirts Valdis Kristovskis, Andris Piebalgs, Georgs Andrejevs. Viņiem, no augstiem un iekārojamiem amatiem aizgājušiem, vēlāk par sabiedrības atbalsta trūkumu sūdzēties taču nav nācies. Bet tiem, kas paši aiziet neprotas, jāapzinās, ka vēstures mēslainē viņus noliks sabiedrība jau nākamajās vēlēšanās.
