Pārdomājot mūsu dzīves skarbās realitātes, nemitīgi par sevi atgādina mākslīgi saceltā ažiotāža – kņada ap sociālo budžetu.
Pārdomājot mūsu dzīves skarbās realitātes, nemitīgi par sevi atgādina mākslīgi saceltā ažiotāža – kņada ap sociālo budžetu. Tā vien šķiet, ka neviens pat negrib lāgā ieklausīties, ka sociālā budžeta krīze nav tik dramatiska, kā to ataino.
Pēc valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 1999. gada pirmajā pusē speciālā pensiju budžeta ieņēmumi bija 171,84 miljoni latu, bet izdevumi – 196,33 miljoni latu. Tātad šā budžeta deficīts bija 24,49 miljoni latu un ne vairāk. Kopējais sociālā budžeta deficīts ir 69 miljoni latu, un tas sastāv no izmaksām bezdarba, slimības, maternitātes pabalstiem. Taču kāpēc, aizlāpot visus caurumus, jācieš tikai pensionāriem? Tad jau vispirms vajadzētu iekasēt tos 140 miljonus latu, ko sociālajam budžetam parādā nodokļu maksātāji. Ja visi sociālie nodokļi būtu precīzi samaksāti, tad sociālā budžetā būtu nevis deficīts, bet pārpalikums.
Arī masu informācijas līdzekļi nemitīgi raksta, ka steidzīgi «jāapcērp» jau tā trūcīgie veco ļaužu ienākumi. Ja tā netiks darīts, tad būšot vēl sliktāk, sludina daži valstsvīri. Būšot kā sociālisma laikā! Šādi draudi ir ne tikai necieņas paraugs pret vecajiem ļaudīm, bet arī bīstams solis, jo valdība pati grasās sagraut ilgi reformēto un rūpīgi veidoto pensiju sistēmu.
Patiesi, nav jābūt profesoram, lai saprastu, ka valstī ar naudiņu ir knapi, ka vajadzētu taupīt visās vietās un lietās. Bet tāpēc jau nav jāsāk ar pašiem neaizsargātākajiem, ar trūcīgajiem! Ļoti žēl, bet neviens nezina un retais uzzinās, jo masu informācijas līdzekļi par to klusē, ka LSDSP frakcija Saeimas Juridiskajā komisijā iesniedza likumprojektu, kas paredzēja, ka valsts un pašvaldību uzņēmumos un iestādēs strādājošo vadītāju alga nedrīkst pārsniegt 20 minimālo algu. Pašlaik tas būtu 1000 latu. Taču konstruktīvas pieejas vietā šo likumprojektu valdošās koalīcijas deputāti, kas ir vairākumā šajā komisijā, iemeta papīrgrozā, pavadot to ar ciniskām piezīmēm: «Kāpēc tad tieši 20 minimālo algu lai ir augstākā robeža, nevis 21 vai 19 mēnešalgu…» Jābūt nekaunīgam, lai no vienas puses atzītu, ka valsts uzņēmuma vadītājs saņem gada algu 300 tūkstošu latu, bet tai pašā laikā biedēt pensionārus un divkosīgi vaimanāt, ka parakstu vākšanai un referenduma sarīkošanai nepieciešama 190 tūkstošu un vēl divus miljonus latu liela summa. Mēs piedāvājam, ka šo naudu aptaujas izmaksām varētu paņemt no minētā firmas prezidenta gada algas, kas ir vairāk nekā 300 000 latu. Tad jau šim «trūcīgajam» prezidentam paliktu vēl 110 000 latu gadā. Maz ticams, ka ar šādiem ienākumiem viņam būtu jāmirst badā.
Kultūras ministrijai varētu nepirkt divstāvīgu autobusu, kas maksā 145 tūkstošus latu, kā arī citus greznus automobiļus dažiem amatvīriem.
Varas sagrābšanas mehānisms darbojas ar pilnu tvaiku.
– Sajūta, ka ir tik maz laika…, – saka premjers un raksturo valdības un valdošo partiju drudžaino steigu sagrābt pēc iespējas vairāk ekonomiskās un politiskās varas izšķirīgos iecirkņus, lai arī pēc valdības maiņas politekonomiskās sviras paliktu viena grupējuma rokās.
Spilgts piemērs. Tagad rudzus iepērk par sešiem santīmiem kilogramā, bet rudzu maizi pārdod par 50 santīmiem kilogramā. Ja tās cena būtu seši līdz astoņi santīmi, tad arī dzirnavnieks un maiznieks nebūtu zaudētāji, jo pastāv taču tāda parādība kā piecepums. Ekonomisti lēš, ka šis dzirnavnieku un maiznieku piecepums gadā ir ap 50 miljonu latu, kas paliek tikai viņu kabatās…
Ciniski ir runāt par naudas trūkumu tad, kad jādod iespēja tautai realizēt Satversmē nostiprinātās tiesības, proti, izteikt savu gribu piedalīties balsošanā vai referendumā. Tieši tanī laikā tiek aizdomīgi steidzīgi gatavoti un realizēti projekti par stratēģiski svarīgu valsts infrastruktūras objektu – «Latvijas kuģniecības», «Latvenergo» un «Latvijas gāzes» – privatizāciju, zinot, ka šo procesu starpnieki un lobisti var saņemt desmitiem un desmitiem miljonu dolāru par juridisko dokumentu sagatavošanu un līguma parakstīšanas nodrošināšanu vien.
Arvien biežāk dzirdamas balsis, ka parakstu vākšanas kampaņa un iespējamais referendums paņems daudz naudas, labāk, lūk, būtu, ja to ietaupītu un atdotu pensionāriem. Un par to runā arī tie, kas nežēlīgi šķērdē valsts budžeta simtus, tūkstošus, desmitus tūkstošus latu…
Protams, būtu labāk, ja šāda aptauja nebūtu jārīko. Tikai ņemiet vērā, ka par referenduma nerīkošanu ietaupītā nauda netiks pielikta pensijām.
Pensionārus gaida smags liktenis: viņu likumīgi pelnītās un kaut cik bezrūpīgās vecumdienas ir apdraudētas. Tāpēc tas, kas, pacietīgi nekurnēdams, gatavs piekrist, ka ar viņa mūža veikumu, cilvēka un īpašnieka tiesībām valdība rīkojas bez ceremonijām un samazina jau tā nežēlīgi mazo pensionāra mēneša budžetu, – tas domā, ka jātaupa uz referenduma rēķina vienu latu, lai no valsts bagātībām negausīgie totālās privatizācijas aizstāvji un īstenotāji varētu saraust simtus un tūkstošus.
Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi! Pašlaik mūsu valstī šis aforisms ir spēkā pilnā mērā. Pie varas ir koalīcija, kas sastāv no lielākajām frakcijām, tātad no vēlētāju gribas, lai būtu tāda valdība, kāda tā ir. Tas viss, kas norisinās apkārt, mūsu sabiedrībā sociālekonomiskos procesos, notiek ar mūsu vēlētāju vairākuma gribu. Tāpēc mēģināt kaut ko apšaubīt nozīmē nostāties pret tautas vairākumu. Tikai ikvienam skaidri jāapzinās: pensiju sistēmas graušana ir bīstams pasākums, tas grauj ticību šai valstij! Mēs nevarēsim vairs ticēt nodokļu sistēmai, valsts dotām garantijām, savai nākotnei. Taču valdība ar vieglu roku un drudžainā steigā gatava to visu sagraut.
Bet, ja kāds grib šo vienkāršam cilvēkam nepieņemamo pasākumu apšaubīt, rīkojot aptaujas un referendumu, tad dīvainā kārtā citu acīs izskatās, ka sociāldemokrāti vienkārši vēlas spodrināt savas ambīcijas. Tā tiek nekrietni sludināts. Tāpēc, lai netiktu apdraudēta atsevišķo ierēdņu alkatība, visatļautība un valsts aplaupīšanas iespējas, pensionār, saturies, savelc jostu vēl stingrāk un dzīvo mierīgi tālāk!
Tai pašā laikā laikraksti gandrīz vai katru dienu vēsta par aizvien jaunām blēdībām un afērām, kurās iesaistīti populāri politiķi. bet vai ir dzirdēts, ka kādu vismaz nosoda partiju valdes sēdēs un konferencēs? Izzudusi jebkura izpratne par jēdzieniem «Gods» un «Sirdsapziņa». Tos aizvieto nepieredzējušu vadītāju neizmērojams varas apziņas skurbums un ambīcijas, sevis izrādīšana, visas iepriekšējās pieredzes noliegšana. Tādi ir valdošo aprindu uzskati.
Tam visam pretsparu var dot vienīgi pati tauta, vēlētāji, izsakot savu attieksmi pret šīm parādībām. Tāpēc necienīgi ir sludināt, ka šī aptauja vajadzīga kādai vienai partijai. Šoreiz stingrāk, tāpat kā agrāk, atmodas laikā, jāapzinās, ka tautai pašai ir tiesības izvēlēties, kā dzīvot tālāk. Tā šodien ir liktenīgā izvēle – vai nu mēs noslaukām asaras un beidzam raudāt par to, ko redzam visapkārt, vai arī izsakām savu attieksmi, aizejot parakstīties par referendumu. Tikai tā varētu savaldīt panākumu reibonī apmātos politiķus, kuriem tautas rūpes un vajadzības ir tālas jo tālas.
Ar savu vienaldzību, skepticismu, kūtrumu vai demonstratīvo parakstu vākšanas kampaņas ignorēšanu jūs stiprināt pašreizējo kārtību un faktiski balsojat par tādu kārtību un reālo dzīvi, kāda pašlaik jums ir visapkārt.
