Savu otro kongresu, kas notika sestdien Jelgavā, Tautas partija sagaidīja, atrodoties nu jau pie varas – tās kontā pašlaik ir 24 deputāti Saeimā un četras ministru vietas valdībā, ko vada Andris Šķēle.
Savu otro kongresu, kas notika sestdien Jelgavā, Tautas partija sagaidīja, atrodoties nu jau pie varas – tās kontā pašlaik ir 24 deputāti Saeimā un četras ministru vietas valdībā, ko vada Andris Šķēle. Tautas partija valstī ir viena no lielākajām partijām, kurā dienu pirms kongresa tika uzņemts 1952. biedrs. Savu atbalstītāju loku tā pamatā ir saglabājusi, kaut arī pensiju jautājums un izglītības «optimizācija» gan valdības reitingu kopumā, gan arī un jo īpaši Andra Šķēles popularitāti ir krietni piezemējušas. 478 kongresa delegāti sprieda par Latvijas un partijas iespējām, kā arī izvēli nākamajā – XXI – gadsimtenī.
Partijas līdera Šķēles ievadruna kongresā bija visnotaļ augstos toņos ieturēta. Šķēlesprāt, pēdējā pusotra gada laikā, kopš uz politiskās skatuves uznākusi Tautas partija, politiskā kultūra Latvijā ir būtiski mainījusies. TP ne uz brīdi šajā laikā neesot atkāpusies no tiem mērķiem, kas pasludināti partijas programmā. TP savu atbalstītāju stabilo loku esot noturējusi nevis ar populistiskiem lozungiem, bet ar uzskatiem un pārliecību, vārdu un rīcības konsekvenci, un tas esot vēl nebijis fenomens atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē. Robeža starp politisko eliti un tautu, Šķēlesprāt, vairs nav tik «bezcerīgi trula», kāda tā bijusi iepriekš. Valdībā pašlaik esot ne tikai pieci TP pārstāvji, bet ikviens tās biedrs, tieši tāpēc tai esot visi priekšnoteikumi, lai tā kļūtu par visspēcīgāko valdību, kāda jebkad bijusi.
Uzņemoties rūpes par valdības veidošanu, TP vajadzējis uzņemties arī atbildību «par visu, kas salaists grīstē pēdējos 10 gados». Partijas pašreizējie partneri – «TB»/LNNK un «Latvijas ceļš» – tika nodēvēti par veciem kareivjiem, kas neraujas tūlīt zem lodēm, bet gan ironiski noraugās, vai izrāviens vispār iespējams. Kā valdības panākumus Šķēle nosauca bezdarba samazināšanos, nacionālā kopprodukta palielināšanās sākumu, finansu sistēmas sakārtošanu un ceļu uz bezdeficīta budžetu. Tiesa, tuvākajos gados deficīts saglabāšoties 2% apjomā.
Kā deklarēja premjers, TP esot gatava uz jebkuru kompromisu, izņemot tādu, kas Latviju attālinātu no Eiropas Savienības. Citiem vārdiem – ES par katru cenu.
Saeimas Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja Gundara Bērziņa «referāts» bija jau daudz skarbāks. Savā vietā vispirms tika nolikti politiskie konkurenti. «LC» tika piedēvēta kreisuma slimība. «Tēvzemieši» tika raksturoti kā bailīgi politiķi, kas ne ar ko neriskē, balstās tikai uz saviem nacionālpatriotiem un savus nacionālos mērķus mēģina sasniegt ar pātagas principu – aizliedzot un sodot. Secinājums: Latvijā īstu liberāļu nemaz nav un Tautas partijai nav konkurences kā eiropeiskai, pragmatiskai, uz valsts attīstību vērstai partijai. Bērziņaprāt, nākamajās vēlēšanās (acīmredzot domātas pašvaldību vēlēšanas 2001. gadā) par varu cīnīsies TP un sociāldemokrāti. Tad kaut kur «tālāk» nāks «tēvzemieši» un tikai tad – vecais kareivis «LC».
Par vienu no galvenajiem TP uzdevumiem Bērziņš pasludināja vērsties pret populismu un pašiem nebūt populistiskiem. Asi vārdi tika veltīti skolotājiem un izglītības darbinieku arodbiedrības vadībai: ministra kandidāts prātojumos par neapzinīgajiem skolotājiem nonāca tik tālu, ka ierosināja maksāt prēmijas pedagogiem, kas streika laikā strādāja. Bērziņš TP apliecināja kā īsti nacionālu atšķirībā no «LC», kas par nacionālām interesēm runā ar ES argumentiem, un «tēvzemiešiem», kuru politika ved uz Latvijas izolāciju.
Ar ziņojumiem kongresā nāca klajā arī četri TP ministri. Iekšlietu ministrs Segliņš solīja, ka viņam pietiks drosmes «nocirst galvas visiem tiem, kam vajadzēs», arī tiem sliktajiem, kas «atrodas varas un politikas galvgalī». Daļa no vārdos nenosauktajiem «viņiem», pēc Segliņa pārliecības, «sēdēšot». Zemkopības ministrs Kalvītis, konstatējis, ka 80% lauksaimnieku vairs nespēj sevi nodrošināt, aicināja izveidot daudzfunkcionālu lauksaimniecību un lauciniekus «mainīt savu domāšanu». Ministra pienākumu izpildītāja Golde vēlreiz atkārtoja, ko «mēs nevaram atļauties» izglītības sistēmā: uz 500 skolēniem 11 vidusskolas, pamatskolas ar 50 bērniem, vidusskolas, kurās 10. līdz 12. klašu grupā ir 20 skolēnu, 50 stundu slodzi nedēļā skolēniem, divas līdz trīs slodzes skolotājiem utt.
Savukārt ekonomikas ministrs Krastiņš pārliecināja klātesošos partijas biedrus par stingras, uz bezdeficīta budžetu virzītas valsts ekonomiskās politikas nepieciešamību, par vajadzību radikāli palielināt nodokļu iekasēšanas līmeni un panākt izdevumu caurskatāmību. Esot tikai divas iespējas: «vai nu mēs sakārtosim budžetu, vai arī slīgsim arvien dziļākā nihilismā un nabadzībā».
Kongresa debatēs izskanējušie viedokļi uzskatāmi demonstrēja, ka partija tik tiešam ir tautas partija ar lielu viedokļu dažādību biedru vidū, nevis domubiedru grupa; reizē arī to, ka partijas zemākajā līmenī ir jūtama neizpratne un pat neapmierinātība par «augšām». Ir vilšanās par pieņemtajiem lēmumiem, par pieņemšanas procesu, kas nav pietiekami caurspīdīgs un demokrātisks. Redzams, ka pat tiem TP biedriem, kas strādā izglītības sistēmā, daudzas idejas par izglītības «optimizāciju» nav skaidras, kur nu vēl «vienkāršajiem» cilvēkiem. Šķēle kā lielu sasniegumu minēja apņemšanos nākamā gada budžetā samazināt visu ministriju izdevumus par 2%. Debatēs izskanēja cits viedoklis: pirms sākt «reformēt» pedagogus un pensionārus, vajadzējis veikt civildienesta reformu, samazinot valsts administrācijas izdevumus par 10%. Spriežot pēc vietējo nodaļu vadītāju paustā, TP ir visai vāja saikne starp ierindas biedriem un «augšām», trūkst pat informācijas par valdības pieņemtajiem lēmumiem. Lauku nodaļas jūtas nevajadzīgas un atstumtas, un arvien grūtāk klājas tiem, kas ikdienā nēsā TP nozīmi pie krūtīm. Partijas līderi pedagogu streiku dēvē par tautas muļķošanu un arodbiedrības vadības pirmsvēlēšanu kampaņu, bet daudzi ierindas biedri streikā saskata loģisku valdības darbības iznākumu.
TP korī ne tuvu nav viennozīmīgas attieksmes pret diriģenta Šķēles, koncertmeistara Bērziņa un atsevišķu solistu viedokli par to, kā tautai dziedāt, respektīvi, dzīvot. Vai attīstīt valsti cerībā, ka tādējādi nepārskatāmā nākotnē tiks celta arī pilsoņu labklājība, uzbarot administratīvo aparātu uz maznodrošināto, tas ir, tautas lielākās daļas, rēķina, īstenot ekonomiskās elites, respektīvi, savas, intereses par katru cenu laikā, kad ik gadu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par vienas mazpilsētas iedzīvotāju skaitu, vai nodrošināt iespēju pilsoņiem veidot savu labklājību jau šodien, tādējādi veicinot arī valsts izaugsmi?
Tautas partija apliecina: «Mēs mīlam šo valsti!», bet tas nenozīmē mīlēt arī tautu. Bez tautas pastāvēšanas garantijas nav jēgas projektiem, lai cik tie ģeniāli nebūtu. Vai TP kora diriģentam, koncertmeistaram un viņu domubiedriem šāda garantija ir būtiska?
