Tautas skrējiens, Tautas klase – šādu līdzdalības iespēju piedāvā gandrīz vai katras ar skriešanu saistītas sacensības. Parasti ar īsāku distanci iesācējiem un mazāk izturīgajiem. 2016. gadā ar šādu Jelgavas pusmaratona programmā iekļautu “piecīti” “Zemgales Ziņu” tikko tapušās komandas sastāvā iesāka arī Jana Romanovska, par savu gargabalnieces talantu tobrīd nemaz nenojaušot. Šogad jau viņai pa spēkam bijis attālums no Rīgas līdz Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim Valmierā un vēl dažs labs izaicinājums, par kura emocionālo pusi spriest ļauj arī šīsvasaras bildes.
Piecu kilometru ailītei sacensību piedāvājumos Janas acis nu jau slīd pāri bez aizķeršanās, taču arī pēc sakrātajiem kilometru simtiem viņa atzīst, ka joprojām jūtas kā tautas skrējēja šā vārda saprotamākajā nozīmē.
“Pāris reižu esmu tikusi uz pjedestāla, ja vērtējums ir pa vecuma grupām. Bet pēc tā, tāpat kā pēc rezultāta absolūti netiecos. Pati svarīgākā man ir kopība, ko sajūtu skrējienā, draugi un domubiedri, ar kuriem sastopos, prieks, kad izdodas paveikt ko nebijušu un piedzīvot ko neredzētu,” teic Jana.
Nupat valsts svētku dienā noskrietie 18,18 Latvijas robežkontūras kilometri gan nebija pirmo, bet varbūt jau pat piekto reizi (skriets esot arī 4. maijā), taču laikapstākļi, apkārtnes vizuālās pārmaiņas un tābrīža emocijas arī šo it kā zināmo maršrutu, viņasprāt, padara vienreizīgu.
– Kāda tad izskatījās šī reize? “Kovida” dēļ oficiāli pulcēties taču nevarēja?
Nevarēja, taču sociālajos tīklos cilvēki savos draugu pulciņos tomēr sazinājās un, savstarpēji nesarunājuši, saradās diezgan daudzi. Laikapstākļi nebija no sliktākajiem. Lielupe draudzīga, ne tā kā 2017. gadā, kad bērni un riteņi caur ūdens lāmām gar krastu bija jānes kukuragā. Fiksākie šoreiz ātrāk atdalījās – varbūt valsts gadadienas skaitli simbolizējošajās 102 minūtēs gribēja noskriet. Noslēguma pasākums ar silto tēju arī nebija gaidāms. Kūku gan Gita Muceniece no Bauskas bija atvedusi. Skaistu. Ar Latvijas kontūru dekorējumā.
– Ap šo laiku citugad bija arī “Patriots” – pa Mangaļu meža takām Ložmetējkalna apkaimē.
Jā, šogad bija paredzēts 15. novembrī, bet to atcēla. Atzīšos, mēs, daži domubiedri, takas tomēr izstaigājām. Tā arī nospriedām, ka nevis skriesim, bet iziesim. Ar svecītēm gar piemiņas vietām.
– Ar to tad vasaras sacensību sezona, šķiet, beigusies. Pērn gada nogalē sākās piecu posmu seriāls “Noskrien ziemu”. Kā tu uz tuvojošos ziemu lūkojies?
Izskatās, ka atliks paskriet tāpat treniņa pēc. “Noskrien ziemu” piektais posms 8. martā Koknesē bija pēdējās sacensības pirms ārkārtas situācijas. Skrēju ap 10 kilometru tautas distanci. Pēc tam jau nāca tikai virtuālas iespējas.
– Divvientulībā ar kilometru skaitītāju tautas skrējējai varētu būt grūti.
Bija ar’. Abas ar treniņbiedreni Ligitu Leitlandi pieteicāmies virtuālajā maratonā ar devīzi “Stop Corona!” – 42 kilometrus savā valstī izsludinātās karantīnas 42. dienā piedāvāja noskriet lietuvieši. Sniegs, lietus, vējš, kilometri lasījās tiešām grūti. Izskrienam cauri Brankām un skatāmies, ka vēl gala nav. Ieskrienam Ozolnieku mežiņā, tur pāri ceļam koks, abas gluži kā sarunājušas klusēdamas pārkāpjam, apsēžamies un ķeramies pie somām vēl pēdējo reizi iestiprināties. 42 kilometrus, protams, pieveicām, bet nav tās sacensību sajūtas! Medaļa pienāca “Omnivas” pakomātā.
– 11. jūlijs. Rīga–Valmiera. 107 kilometri. Vai tie tiešām gāja vieglāk?
Noskriet šo gabalu bija sapnis, uz kuru tiecos. Par to bija stāstījis mans pirmais motivētājs skriešanā, kādreizējais “Ziņu” fotogrāfs Raitis Puriņš, papildu motivācijai kalpoja arī fakts, ka tas ir labdarības skrējiens. Šogad, piemēram, tā dalībnieki un brīvprātīgie palīgi savāca 5453,10 eiro, lai nodrošinātu rehabilitāciju un speciālu ierīci astoņus gadus vecajam Gustavam Mārcim Spilvam no Vecpiebalgas, kurš no dzimšanas ir bērns ar kustību traucējumiem. Viegli negāja, bet 15 stundās galā tiku. Aizkustinoša bija gādība par sportistiem visa ceļa garumā. Priekšpēdējā punktā pat pamasēja kājas, tas bija forši. Līdzi just atbrauca vesela kolonna – ģimene, radi un draugi ar četrām mašīnām.
– Jauns piedzīvojums laikam bija arī 71,1 kilometrs mēnesi vēlāk “Vilka” distancē “Stirnu buka” seriālā.
“Stirnu bukā” es parasti skrienu “Lūsi”, kas ir ap 35 kilometru garš. Šogad arī noskrēju septembrī Ērgļos un oktobrī Milzkalnā. Bet divreiz garākais “Vilks” bija kas jauns. Atbraucām jau iepriekšējā vakarā. Starts “vilkiem” bija sešos no rīta Siguldas pilsdrupās, bet finišs pie Zvārtas ieža, kura apkaimē savas “Stirnu buka” distances skrēja citi komandas biedri. Sacensības kā sacensības, viss šķita ierasts, bet, kad uzzināju, ka sakabē pa virvi būs jāšķērso Gauja, tad gan iestājās panika. To vīru, kas palīdzēja pieāķēties, aiz bailēm gandrīz vai paķēru līdzi. Atpūtnieki tur laivo lejā, bet es laižos pār viņu galvām. Turpinājumā jau pa zemi arī kalnu kalni, un galu neredz. Vienubrīd kāds iesaucas, ka 600 metru palikuši, bet vēl neko nemani – nedzirdi ne mūziku, ne tautu. Tie 600 metri laikam bija garākie manā skrējējas pieredzē. Bet laikā iekļāvos. Divas minūtes vēl rezervē palika. Un finišā tādas emocijas, ka raudiens uznāca!
– Izklausās, ka par spīti “visiem kovidiem” tava tautas skrējējas pieredze šogad būs krietni papildinājusies. Varbūt ģimenē radies arī kāds sekotājs?
Ne vīru, ne bērnus šim hobijam nav izdevies pievērst, ja nu vienīgi līdzi jušanai. Sāku patiesībā ar nodomu mudināt vairāk izkustēties tobrīd deviņgadīgo meitu Anniju, bet pēc pamatīga ceļgala nobrāzuma viņas centieni beidzās. Nekāds skrējējs nav arī patlaban astoņgadīgais Justs. Toties ar divgadīgo jau “skrējienu starplaikā” dzimušo dēliņu Janu nupat nosoļojām veselus piecus kilometrus. Varbūt būs pēcnācējs.
