Gadskārtu svētki un «Dimzēns» – Jelgavā šos vārdus visbiežāk min kopā.
Gadskārtu svētki un «Dimzēns» – Jelgavā šos vārdus visbiežāk min kopā. Lieldienas, Līgo svētkus, Mārtiņdienu un Ziemassvētkus pilsētas kultūras nama folkloras kopas ļaudis izdzied un izdanco jau sešus gadus, tā kopdami un glabādami mūsu tautas tradīcijas šai paaudzei un bērnu bērniem.
«Dimzēna» vadītāja, dvēsele un tautas tradīciju zinātāja Velta Leja ar «Zemgales Ziņām» sarunājās ziemas saulgriežu gaidās – gada tumšākajā laikā, kad senie latvieši savus rituālus veltīja Saules atnākšanai, gaismai, auglībai un cerībai.
Cik senos tautas priekšstatos par pasauli meklējama «Dimzēna» svētku izpratne?
– Materiāli ir ļoti seni. Nekas netiek darīts bezjēdzīgi, visos rituālos ieslēpta dziļa doma. Arī Ziemassvētkos cenšamies paturēt prātā to iedabu, jo citādi zūd latviskās svinēšanas jēga un saturs. Piemēram, ķekatas, ir neatņemama svētku daļa. Tie ir masku gājieni, kas sākas ap Mārtiņu laiku un beidzas ap Meteņiem.
Sasagrieza čigāniņi
Istabiņas vidiņā.
Sagriez, Dievs, rudzus, miežus
Lielajā tīrumā.
Kāpēc ķekatās jeb budēļos iet tieši šajā laikā?
– Mārtiņos beidzas veļu laiks, un ķekatas ir tie paši veļi, tikai tagad viņi ir taustāmā, redzamā izteiksmē. Vissenākā masku sūtība bija kā senču gariem nest mājās svētību un nodibināt kārtību, izdzīt ļaunumu no visām malām. Latvijā ķekatu uzdevums bija nest auglību, tāpēc arī gājiena pamatā ir ģimene – budēļtēvs, budēļmāte, bērni. Labā doma tiek pastiprināta kolektīvā, pulkā dziedot un dancojot. Ķekatas ir jaunu cilvēku daļa, jo ir vajadzīga liela izturība, lai dancotu, lektu, ietu no mājas uz māju.
Vai «Dimzēnam» šīs izturības un enerģijas labās domas stiprināšanai pietiek?
– Mums ir labi, jo mūsu ir daudz – trīsdesmit pieci. Salīdzinot ar citiem folkloras kolektīviem, esam kupls pulks. Paldies ģimenēm, ka varam kopā sanākt. Ir vērtības, ko vējš atpūš un aizpūš, bet ir tādas, kas nāk no saknēm uz augšu. Talkā nāk apziņa: jā, es arī to varu! Cilvēki mūsu kolektīvā ir talantīgi un vispusīgi, jo mums jādzied, jādejo, jāspēlē mūzikas instruments un arī aktiera meistarība vajadzīga. Bez tam viņiem jābūt labiem cilvēkiem ar atvērtām sirdīm. Mūsu kolektīvā ir dalībnieki no visām paaudzēm. Jaunākajam ir pieci gadi, bet mums ļoti svarīgai personai Almas tantei jeb Almai Hippei tuvojas astoņdesmit. Viņa beigusi Zaļenieku Lauksaimniecības skolu, kur diplomdarbā izstrādāja tautastērpu. Kad kara laikā dega Jelgava, viņa aizgāja ar koferīti rokā, un tajā bija viņas lielākais dārgums – tautastērps.
Ko latvietis gribēja palūgt augstākajiem spēkiem, liekot lietā dažādos rituālus, dziesmas un rotaļas?
– Dziesmā dzied: «Ne gaļas labad ķekatas lēca.» Ķekatu gājienos mēs vēlam labu veselību, «simtu gadu nodzīvot», dzimtas turpinājumu un spēku. Arī draiskā apdziedāšanās ir ķekatu rituāls. Ja dziedāja «vienas slieces kamaniņas, trim kājām kumeliņš», tas nenozīmēja, ka saimniekam tā arī bija, drīzāk viņam bija jābūt lepnam, ka viņa māju apciemojuši budēļi, kas apdancoja visas svarīgās saimniecības vietas, ar dziesmām stiprinot auglības spēku.
Saules meita sagšas raksta
Ledus kalna galiņā.
Kas gribēja klātu jāti,
Lai kaldina kumeliņu!
Raksturojiet, lūdzu, «Dimzēna» repertuāru!
– Mēs dziedam galvenokārt Zemgales novada dziesmas, izpildām dziesmu dejas, rotaļas. Bet, ja dzīve piedāvā kurzemnieku un latgaliešu dziesmas, kāpēc nepaņemt? Irēnai Vilciņai mamma kādreiz dzīvojusi Kārsavā, un Irēna ierakstījusi viņas dziedātās dziesmas tā novada dialektā. Laimdotai Šmēdiņai, kas ir kuršu ķoniņu pēctece, atkal ir savas dziesmas. Mums ir arī daudz labu draugu Otaņķos, Ventspilī, Salacgrīvā, Biržos. Četras sezonas jau ir bijis pasākums «Ciemos pie «Dimzēna»», tad citus ansambļus iepazīstinām ar zemgaliešu folkloru.
Ko, jūsuprāt, latvietim nozīmē saulgrieži un tieši ziemas saulgrieži?
– Mēs esam ziemeļu tauta, kam ziema saistās ar tumsas slogu, kas cilvēku nospiež emocionāli, un viņš jūtas panīcis. Tumsa cīnās ar gaismu, un tas izpaužas rituālos, rotaļās, spēlēs, dziesmās un ieražās. Piemēram, rotaļas «Vilks un kaza», «Vilks un aitas» simbolizē tumsu un gaismu, to savstarpējo cīņu. Tas pats sakāms arī par rotaļu «Saule un Mēness». Rituālajās rotaļās tiek izspēlēts šis notikums: vilks, briesmīgs un tumšs, noķer balto, pūkaino kaziņu, jo tumsa vēl ir stiprāka par gaismu.
Kādu dziesmu dziedāsim
Savā bluķu vakarā?
No ošiem, no kļaviem,
No zaļiem ozoliem.
Pēdējos gados esam pieredzējuši arī bluķa vilkšanu…
– Arī bluķi velk, lai aizdzītu nomāktību. Senā gudrība vēsta, ka, to veļot, mēs liekam lietā savu fizisko spēku, lai palīdzētu saulītei atgriezties no veļu valstības. Vecais Stenders savukārt rakstīja, ka līdz ar bluķi aizvelti un sadedzināti visi grūtumi un nedienas. Sendienās tas velts, sākot ar Mārtiņiem katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējā ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem sasniegta kulminācija – sētvidū ar dziesmām un pāri lēkšanu bluķis sadedzināts. Mums patiesāks šķiet skaidrojums par vēlēšanos pasteidzināt saulītes atgriešanos.
Arī visi Ziemassvētku ēdieni ir simboli. Ja varēja sēsties pie mielasta galda deviņas reizes, tas liecināja, ka mājās ir turība un saime varēs sagaidīt pavasari.
Ziemassvētku ugunskurs, kurā sadeg bluķis, šķiet, ir tikpat svarīgs kā Līgo svētkos?
– Neapšaubāmi, uguns klātbūtnei ir jābūt. Vispirms jau fiziski – pie tās var sasildīties. Taču uguns simbolizē arī saules gaismu. Senos laikos Ziemassvētku dienas cilvēki noteica pēc saules gaitas, tika iezīmēts azimuts, kur Ziemassvētkos tā lec. Pētnieks Ivars Vīks ekskursijā rādīja īpašus akmeņus ar šādu nozīmi.
Nāca jauni, nāca veci
Ziemassvētku vakarā.
Jaunie nāca padancot,
Vecie nāca desas ēst.
Tuvojas 2000. gads. Kā mūsdienās cilvēki uztver rituālus, kas nāk no tik seniem laikiem?
– Gada skaitlim nav nozīmes! Viss atkarīgs no skatītājiem, ar kādu mērķi, kādu noskaņojumu viņi atnākuši. Bērnudārzu audzēkņi ir atsaucīgi, atvērtām sirdīm, viņu prieks ir liels.
Jaunieši mēdz būt dažādi. Ir tādi, kuri tūlīt iesaistās dziedāšanā un dejošanā, un ir tādi, kuriem tas nepatīk.
Vidējā paaudze? Jelgavas ātrās palīdzības kolektīvs mūs jau ir aicinājis divas reizes. Šogad esam ielūgti uz Saldus rajona Zirņu pagastu, kur būs svinēšana visu paaudžu cilvēkiem. Ir arī kāda pavisam moderna cilvēku kategorija, kas ļoti labi pelna, un pēkšņi viņiem ievajagas kaut ko īstu. Tad nu varam redzēt, kā cilvēki pārvēršas, cits paliek stīvs un sasaistīts, citam «atnāk visas slūžas vaļā».
Vecāko paaudzi mēs apmeklējam pansionātos. Tas mēdz būt diezgan smagi, jo daudzos vecajos ļaudīs nav nekādas reakcijas. Viņi sēž, ļoti nopietni klausās, bet «neatveras». Varbūt mēs viņiem uzplēšam kaut kādas atmiņas.
Kā jūsu klausītāji jelgavnieki atšķiras no citu novadu ļaudīm?
– Te gribas atcerēties mūsu braucienu uz Zvārdi pirms diviem gadiem. «Dimzēns» piedalījās Kristīnes Konrādes rīkotajā Bostonas Dainu projektā. Tā ideja bija aizvest folkloru cilvēkiem, kuriem Rīga un rajona centrs ir grūti sasniedzamas vietas. Taču viņu gara pasaulei tāpat jākļūst bagātākai. Toreiz mums bija ļoti smagi, apciemojot mājas, kurās vējš svilpoja caur pakšiem, citi atkal dzīvoja ne tad rijā, ne tad šķūnī, ne tad kūtī. Tagad Kristīne zvana – šie ļaudis paši vēlas organizēt ķekatu gājienu. Projekta mērķis ir sasniegts, cilvēki ir uzmundrināti! Jelgavnieki gan ir «šausmīgi» izlutināti. Taču tie, kuri saprot folkloru, mūs novērtē.
Kas kait man nedzīvot
Pie lustīga bāleliņa?
Kokles skan namiņā,
Vijolītes istabā.
Jūs pieminējāt, ka folkloras kopas dalībniekiem jābūt daudzpusīgiem. Kā tas izpaužas «Dimzēnā»?
– Foklora – tā ir situāciju māksla. Jāprot dziedāt, dejot, spēlēt mūzikas instrumentus, iesaistīt rotaļās publiku. Mums ir piecas kokles. Tās spēlē Dace Kroģere, Ilze Vēvere, Dzintra Ķezbere, Terēze Dūdiņa, Velta Leja. Trīs kokles darinājis Jānis Caune Elejā, viņš 40 gadu bijis rokdarbu skolotājs, kokļu meistars. Vijoli spēlē Laimdota Šmēdiņa (arī pati Velta ir vijolniece – A.O.). Ķekatu gājienā lietojam trideksni, klabatas, zvanus, bungas. Mums ir vairāk nekā simt gadu veca ermoņika. To spēlē vairāki – Tamāra Salmiņa, Ilze Vēvere. Base mums nāk no Vidzemes, no Apekalna, arī tā darināta pagājušajā gadsimtā. Genādijs Maksimovs un Didzis Felsbergs ir fantastiski apguvuši senu instrumentu varganu jeb zobas. Mūsu dūdinieks ir Edgars Ansonskis, 4. vidusskolas skolotājs. Viņu mēs uz koncertiem un mēģinājumiem gaidām kā saulīti.
Ko jūs novēlat mūsu lasītājiem Ziemassvētkos?
– Saskaņu sevī un ģimenē!
