Biedrības “Mans tautastērps” dibinātājas Ilzes Strēles misija ir apkopot dažādu latviešu tautastērpu stāstus, dokumentējot tos fotogrāfijās. Ir notikušas izstādes, organizēti pasākumi, izdoti vairāki kalendāri un pat grāmata, taču darbs pie iesāktā joprojām turpinās.
– Jau vairākus gadus mudināt cilvēkus dalīties ar savu tautastērpu stāstiem. Vai izstāstīsiet savējos? Zinu, ka jums ir divi dažādi tautastērpi.
Šobrīd ir divi, bet top jau arī trešais. Pirmais stāsts aizsākās atmodas laikā 1990. gadā. Es dziedāju korī “Zemgale”, un, gatavojoties Dziesmusvētkiem, korim tika darināti jauni tautastērpi. Naudas pietika brunčiem un ņieburiem, bet krekliem pietrūka. Tad nu mēs, kora meitenes, devāmies uz tautas lietišķās mākslas studiju “Atspole”, kuru vadīja Ilga Madre, ko mīļi saucām par Madrīti. Un tur mums pašu rokām tapa dubultā izvilkuma Zemgales krekli ar ļoti smalkiem izšuvumiem. Svētku gājienā visas bijām jaunos tērpos. Tas bija liels prieks un gandarījums.
Pamazām es sapratu, ka man vajag pašai savus brunčus, un sarunāju ar Madrīti, lai viņa noauž Zemgales saulīšu brunčus. Taču tiem bija nedaudz citas krāsas, tādas, kā man gribējās. Mans uzskats vienmēr ir bijis, ka mums jābūt tādām, kādas esam. Arī senajos laikos nebija divām saimniekmeitām vienādi brunči. Viena, ejot uz baznīcu, speciāli paņēma līdzi diedziņus, lai salīdzinātu ar kaimiņieni un sev saliktu citas krāsas. Tieši tāpat viena no kundzēm Mirdza Blūma, kas bija mūsu grāmatā, rādot savus brunčus, teica, ka tie nav īsti pareizi, jo zilās krāsas vietā ir ieausta zaļā, kas pašai patikusi vairāk.
Arī manos brunčos ir zaļš, violets, dzeltens un nemaz nav tas sarkanzaļais, kas parasti ir Zemgales brunčos. Manējie ir tādi, kādus man gribējās. Toreiz vēl klāt tika noausta josta, un vēlāk, 2015. gadā, sākot projektu “Mans tautastērps”, tiku pie ņiebura, jaunām zeķēm, kurpēm un arī lielā plecu lakata un aubes.
– Otrais tautastērps jums ir no pavisam citas puses.
Es gribēju sev uztaisīt Zemgales arheoloģisko tērpu, bet tas nekādi neizdevās. Tikmēr mana mamma, kurai ir jau 86 gadi, bija sarakstījusi dzimtas atmiņas, kurās pirmā dzimtas sieviete, ko viņa atceras, ir Mazirbes lībiete Katrīna. Kad izlasīju mammas rakstīto, sapratu, ka man vajadzīgs lībiešu tērps. 2018. gada rudenī es sāku meklēt. Vispirms pie rotu mākslinieces Lindas Šikures-Važas ieraudzīju bruņurupuču saktas ar ķēdēm, piekariņiem un arī krelles no kauri un stikla pērlītēm ar saulīti galā. Es uzliku un sapratu, ka tas ir mans. Tad Mailīšu aušanas fabrikā man noauda brunču audumu un kājautus, sašuvu kopā pati. Arī kreklu uzšuvu pati ar rokām, tā kā tam ir jābūt. Zābaciņus uztaisīja pastalu meistare Agrita Krieviņa. Komplektā vēl bija vajadzīgas adatu pinuma zeķes, pati vēl to nemāku, tādēļ tās man uztaisīja Daina Ieviņa Dobelē. Villaini un galvas autu darināja Dagnija Pārupe, kura taisa fantastiskus darbus. Tas tērps pie manis atnāca ļoti viegli. Es uzvilku to pagājušā gada tautastērpu parādē Rīgā “Tauta. Gods. Tērpi.”. No rīta Dagnija atnesa villaini, es to uzliku un sajutos kā savā otrā ādā.
– Kāds ir tas tērps, kas top pašlaik?
Tas būs lībiešu etnogrāfiskais tērps, ko vilkšu mugurā šī gada 4. maijā tautastērpu parādē. Vēlējos atrast tieši Mazirbes brunčus, kas neizdevās nemaz tik vienkārši, bet tad atcerējos tādu interesantu momentu. 1976. gadā, kad sāku dziedāt korī, bijām nometnē Mazirbē, kur mums bija arī tikšanās pie lībietes Kačas (Katrīnas Karsonas), kura dziedāja un stāstīja par savu tautastērpu. Tagad viņa jau ir aizsaulē. Pagājušajā vasarā uzzināju, ka Mazirbē ir Kačas brunči, kas austi no smalkvilnas. Tad atcerējos, ka mammas atmiņās ir aprakstīts, ka mans vectētiņš bijis smalkvilnas vērpējs. Ar audēju Aiju Mālkalnu no “Austras rakstiem” sarunājām, ka viņa man tādus noaudīs. Top arī krekls, ņieburs un jaka, bet aubi es šūšu pati, ar visu rozītēm, puķītēm un lentītēm izšūto pakausi. Būs vēl arī priekšauts, zeķes, cimdi un lielais rūtainais plecu lakats. Tas viss tā lēnā garā nāk un atnāk pie manis.
– Kas jums nedod mieru un liek meklēt un apkopot aizvien jaunus tautastērpu stāstus?
Es nezinu. Vienkārši nevaru to nedarīt. Kad sāka darboties biedrība “Mans tautastērps”, saņēmām daudz pretenziju, jo mēs pievērām acis uz etnogrāfiskām vai arheoloģiskām neprecizitātēm. Mums pats svarīgākais šķita, ka katrs tautastērps ir personiski “mans”, tādēļ tas var būt nedaudz neprecīzs. Protams, nevar salikt kopā Latgali un Zemgali, bet tērpam var būt nelielas novirzes un tas var būt tāds, kādu es to gribu, redzu, saprotu, jūtu. Vislielākais pierādījums tam bija visu cienītā un mīlētā Vaira Vīķe-Freiberga, kura pirms fotografēšanās grāmatai teica, ka liks galvā Nīcas sievas cepuri. Pāris stundas pirms fotografēšanās man paziņoja, ka viņa tomēr liks galvā vainagu, ar ko pēc tam arī devās uz mājām. Tajā brīdī es sapratu, ka mēs visu darām tā, kā tas jādara, ka sievas, ja vien pašas to grib, drīkst likt galvā vainagu. Arī tagad pietiek cilvēku, kas mūs peļ, bet mēs to laižam garām, jo stāsts ir par “manu” tautastērpu, un svarīgas ir tās sajūtas, kādas cilvēkam ir, to nēsājot un iznesot cauri gadsimtiem. Daudzi ir sapratuši, ka tautastērpā nav nekā nepareiza, tas ir pareizs jebkurā brīdī un vietā. Jo mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kad ne visas dzijas tiek krāsotas ar dabiskām krāsām, ka šūšana vairs nenotiek skalu gaismā un dažkārt arī krustdūriens tiek izšūts ar mašīnu.
Jau otro gadu biedrība “Mans tautastērps” ir sadarbības partneris “Senajai klētij”, kopā organizējot tautastērpu parādi “Tauta. Gods. Tērpi.”. Tas ir pasākums ar dziesmām, dančiem un dažādiem notikumiem. Gājiens notiek no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim, kur kopā ar Saeimu noliekam ziedus. Redzēs, kā tas būs, bet pagājušajā gadā Mūrnieces kundze pienāca pie mums un apsolīja, ka šogad Saeima būs tautastērpos. Mēs to ļoti gaidām.
– Visās “Mana tautastērpa” aktivitātēs liela nozīme ir fotogrāfijām, ko uzņemat pati. Kā tas sākās?
Fotografēju kopš bērnības, kad 12 gadu vecumā tētis man iedeva rokās savu fotoaparātu “Smena 2” un mēs ar draudzeni un viņas mammu braucam uz Sočiem atpūsties. Vēlāk nāca dažādi citi fotoaparāti, bet 2008. gadā nopirku savu pirmo spoguļkameru, ar kuru nemaz nepratu rīkoties. Bija jāiet kursos. Tam sekoja “Dabas fotogrāfijas” meistarklase, vēlāk arī kursi portretfotogrāfijā. Brīdī, kad salikās kopā daba un cilvēks, es sapratu, ka visvairāk man patīk fotografēt cilvēku dabā.
Dziesmusvētkos, skatoties uz tūkstošiem ziedu vainadziņu un dažādiem koristu un dejotāju tērpiem, es sapratu, ka neesmu redzējusi fotogrāfijas, kurās cilvēki būtu viņu personiskajos tautastērpos. Tā radās ideja safotografēt dabā 12 latviešu sievietes viņu tautastērpos un izveidot no šīm bildēm kalendāru. Tas viss pieauga līdz 120 fotogrāfijām, kas vēlāk tika apkopotas grāmatā. Tas kamols ir sācis ripot no kalna, to nevar apturēt, un tagad tas ir uztinies milzīgs.
– Ir sākts darbs jau pie nākamās grāmatas?
Jā, nevar taču tā mierā sēdēt. Drīz vien mums nāca doma, ka latviešu tautastērps ir arī daudzviet citur pasaulē. Šobrīd apkopoti jau vismaz trīsdesmit stāstu, un mēs turpinām tos apzināt. Viss ir mūsu brīvprātīgais darbs, par ko naudu nesaņemam. Pārsvarā mums tiek nomaksāti ceļa izdevumi un pašas tiekam uzņemtas ciemos, kas ir ļoti interesanti, jo tā var redzēt, kā cilvēki dzīvo. Kad šī grāmata būs, vēl nezinām, bet tā noteikti būs.
Pagājušajā nedēļā Gunta Cepurīte no Čikāgas biedrībai uzdāvināja Margrietas Bušas darināto Bārtas tautastērpu. Tā brunči tapuši 1947. gadā Eslingenē, sēžot virtuvē uz galda, uz kura uzlikts krēsls, lai būtu tuvāk vienīgajai lampiņai, bet ņieburs 1948. gadā Čīlē. Margrieta nomira šogad 107 gadu vecumā, un es tā padomāju, ka cilvēks, kurš savā dzīvē pārdzīvojis tik daudz, tomēr spējis nodzīvot tādu garu un skaistu mūžu. Iespējams, tas tāpēc, ka latviskais vienmēr bijis blakām. Esam novērojuši, ka lielākai daļai ārvalstu latviešu ir svarīgs senču mantojums un saikne ar Latviju. Piemēram, vakar man atsūtīja ziņu par kādu kundzi Aiju Ebden, kura dzīvo Minsterē un piedalās publiskās pieņemšanās Zemgales tautastērpā. Taču, organizējot pasākumu muzejā, mēs bijām ļoti pārsteigti, ka mazākumtautību pārstāvjiem Jelgavā gandrīz nevienam nav sava tautastērpa. Ir kopiena un tradīcijas, bet nav pašiem savu tērpu. Aizdomājāmies, ka varbūt tikai mums, latviešiem, tas ir svarīgi.
Mūsu otrā grāmata atšķirsies no iepriekšējās ar to, ka lielāks uzsvars būs uz pašu stāstu. Arī fotogrāfiju būs vairāk, iekļausim arī senās bildes. Mums ir ļoti svarīgs šis tautastērpa ceļš, jo tā ir Latvijas vēstures sastāvdaļa. Mēs gribam redzēt, no kurienes tas ir nācis, kur aizceļojis un kur tas ir tagad. Man ļoti gribas nokļūt arī pie Sibīrijas latviešiem, jo tur šie stāsti noteikti būs citādāki.
