Bieži atskan jautājums «Kādēļ Spīdola, tā taču bija ragana?» Bet mēs ar pārliecību atbildam – tas ir simbols mainībai uz augšu, tieksmei uz gaismu.
Bieži atskan jautājums «Kādēļ Spīdola, tā taču bija ragana?» Bet mēs ar pārliecību atbildam – tas ir simbols mainībai uz augšu, tieksmei uz gaismu. Spīdola ir vārds, kuram piemīt sava garīguma aura, tā ir ideja, kuru mēs vēlamies paturēt savās sirdīs, dodoties plašajā pasaulē.
Mēs nākam un ejam, viss plūst un mainās, bet vārds un ideja savu nozīmi nezaudē, nemainās arī laiks – 2. februāris –, kad spīdolēni tiek gaidīti uz tikšanos.
Bet kā ir ar Spīdolas garu šodien? Kāds ir šis laiks un mēs paši, dzīvodami tajā? Pēc kā tiecamies, kurp ejam? Un kā vārdā vispār kaut ko darām? Arvien vairāk liekas, ka cilvēki kļūst pelēkāki, piezemētāki. Tiek zaudēta lielā ideja izdzīvot savu mūžu, tiecoties uz priekšu, augšu, nemitīgi pārveidojot (tādējādi arī pilnveidojot) sevi un arī apkārtējos (kāpēc gan ne?). Bet gribētos ticēt – Spīdolas gara uguntiņa vēl nav apdzisusi un neapdzisīs. Ir vajadzīgs kāds, kas ik pa laikam piemet malkas šķilu. Jā, kāpēc gan tie nevarētu būt mēs, spīdolieši?! Katram ir sava misija uz šīs zemes. Varbūt, ka mūsu un jūsu sūtība ir turpināt Raiņa Spīdolas iesākto darbu? Darāmā vienmēr būs daudz, jo to, kuriem vajag palīdzēt, arī ir daudz.
