Kad medijos parādījās ziņa, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece nolēmusi nedot agrākajam Maskavas mēram korupcijā vainotajam Jurijam Lužkovam atļauju iebraukt Latvijā, saņēmu vēstuli no laikraksta lasītājas Tīreļu ciemā Daces Melderes. Viņa spriež: «Kāpēc valdībai jāspiež nodokļu nauda no trūcīgajiem pavalstniekiem! Lai labāk ielaiž valstī bagāto Lužkovu un jo sevišķi viņa kundzi Jeļenu Baturinu un tad prot paņemt naudu no viņiem!» To, ka Lužkovs reiz salīdzināja atjaunoto Latviju ar komunistiski represēto Kambodžu, D.Meldere sauc par šķību runāšanu pūļa priekšā. Kam vairāk taisnības? Vēlēšanu listēs daudzkārt svītrotajai ministrei vai Kalnciema kapu sardzei, māmiņai un vecmāmiņai, kurai nupat uzlikts viena lata sods par to, ka nav zinājusi, ka bērnam jau no 15, nevis 16 gadu vecuma ir vajadzīga pase. Vairāk manu simpātiju ir lasītājas pusē. Vismaz būtu jādod patvēruma laiks, līdz noskaidrotu, cik pamatoti ir Lužkovam veltītie apvainojumi, nevis tūlīt jāpieņem nomelnojumi un apsūdzības. Turklāt tas būtu jādara ja ne Lužkova, tad mūsu pašu pēc. Iespējams, nav dūmu bez uguns. Lužkovam iebraukšanu aizliedz Ukraina un vēl dažas citas valstis. Tomēr mēs paši izskatāmies «kā ar maisu sisti»: 25. augustā devām godu augstajam viesim gan Jelgavā, gan Rīgā, bet paiet pavisam īss laiciņš, un cieņa un atzinība ir beigusies. Savādi izskatās arī tas, ka mūsu pašu pilsētas galva un viņa ietekmīgie «zaļzemnieki» šādā reizē ne iebilst iekšlietu ministrei, ne arī ko saka tautai. Tas tomēr nav divu iepriekš minēto sievu strīda jautājums, bet gan politiski atbildīga lieta.
