Starptautisko teātra dienu 1961. gadā iedibināja UNESCO Starptautiskais teātra institūts, teātra cilvēki visā pasaulē to ik gadu atzīmē 27. martā. Par godu šiem svētkiem tiek organizēti nacionāli un starptautiski pasākumi, īstenotas dažādas aktivitātes.
Jelgava jau izsenis sevī dzīvas glabā teātra tradīcijas. Kopš 17. gadsimta pilsētā notika izrādes un rosīgi darbojās aktieri, kurus toreiz parasti dēvēja par komediantiem vai vienkārši nerriem. Īpaši daudz šādu komediantu grupu veidojās Vācijā, savā zemē visiem peļņas nepietika, tāpēc tie devās uz Rīgu, Rēveli, Pēterburgu, un galvenais ceļš no Vāczemes un Krieviju veda cauri Kurzemes hercogistes galvaspilsētai Jelgavai. Klejojošie komedianti te pāris dienu apstājās, un kālab gan šādā reizē nesniegt kādu izrādi? Viņiem daudz neko nevajadzēja – bija jāsameklē tikai vieta, kur jumts virs galvas, vienalga, šķūnis vai krogs, tur viņi dejoja, izrādīja lustīgas pantonīmas vai kādu jautru komēdiju, bet vietējie skatītāji priecājās.
Cita veida teātra mākslas izpausmes parādījās Kurzemes hercogu pilīs, kur jau Frīdriha Kazimira laikā 17. gadsimta beigās skanēja itāļu opermūzika, varenas kantātes un tika tēlotas ganu spēles, taču pirmās ziņas par hercoga pilī notikušo izrādi ir no 1776. gada. Tad Jelgavā uzvesta franču drāma “Šo laiku tikumi”, bet pēc diviem gadiem hercoga Pētera galma teātrī izrādīta Mārvela Neandera sacerētā dziesmuspēle “Scipio”, kurā piedalījies grāfs Matuška, fon Grothuss, Karolīna fon Deršau, Doroteja fon Mēdema jaunkundze.
Šādas galma aprindu rosinātas izrādes turpinājās arī nākamajos gados. Taču Jelgavu apdzīvoja ne tikai grāfi un baroni, te bija arī vienkāršie ļaudis, un arī viņi rādīja vienkāršas, parasti smejamas teātra izrādes. Viena no pirmajās notika starp 1711. un 1730. gadu, to rīkoja augšvācu komediantu grupa tā saucamajā Staļļu laukumā, kas atradās blakus tā laika hercoga zirgu staļļiem.
Pat tādas slavenības kā Džakomo Kazanova 1764. gadā un Kaljostro 1779. gadā nespēja pabraukt Jelgavai garām, jo te ritēja spraiga dzīve un teātra izrādes bija neatņemama tās sastāvdaļa.
Ceļ jaunu teātra namu
Ilgāku laiku Jelgavā nostrādāja Karolīnes Šuhas vadītā teātra trupa, viņa bija saņēmusi tiesības rīkot teātra izrādes. Šis periods ir viens no spožākajiem vācu teātra posmiem Jelgavā, viņas trupa uzveda galvenokārt komēdijas, skatu lugas, baletus un operetes, kā arī dažas traģēdijas, to skaitā Viljama Šekspīra “Karali Līru” un “Hamletu”, Johana Volfganga Gētes “Verteru”. Ļoti iemīļotas bija Karlo Goldoni komēdijas, īpaši “Melis”.
1800. gadā sāk celt jaunu namu Jelgavas centrā. 1902. gadā to atklāja. No skata teātra ēka visai diži neizskatījās, tai bija trīs stāvi, samērā nelieli logi un neviena rotājuma. Šis nams bija paredzēts vācu teātra izrādēm, latviešiem vēl bija jāpaciešas. Tomēr daži vienkāršie jelgavnieki apmeklē šīs izrādes, izkopj savu gaumi, paplašina redzesloku. Arī mūsu teātra tēvs Ādolfs Alunāns pirmos iespaidus par teātri gūst tieši šajā necilajā vācu teātra ēkā, kurā tomēr bija vairāk nekā 1000 skatītāju vietu.
Pirmā reize, kad jelgavnieki varēja noskatīties izrādi latviešu valodā, bija 1869. gada 27. aprīlī, kad Jelgavā ieradās Rīgas Latviešu biedrības teātra trupa un vācu teātra telpās rādīja Riharda Tomsona viencēlienu “Mika” un Augusta Kocebū joku lugu divos cēlienos “Lustīgais nerris uz tirgus plača Jelgavā”.
Tomēr vajadzēja paiet zināmam laikam, līdz jelgavnieki sadūšojās un apzinājās sevi pietiekami stiprus esam, un 1879. gada 25. februārī Jelgavas plašajā teātra namā beidzot notika pašu spēkiem rīkota izrāde – Augusta Kocebū komēdija “Juku jukām”. Bet jau pēc gada viss strauji mainījās uz labo pusi, jo 1880. gadā tika nodibināta Jelgavas Latviešu biedrība un tās runasvīri nolēma veidot teātra trupu, par vadītāju pieņemot Dāvidu Brežinski. Pirmā izrāde notika 26. augustā, izrādot Šarlotes Birhes-Pfeiferes lugu “Pilsētā un uz laukiem”. Aktieru pulciņā bija Anna Sārtone, Jānis Steglavs, Jānis Bergs, Roberts Jansons. Brežinskis gan īsti netika ar saviem pienākumiem galā, tāpēc pāris turpmākos gadus teātri vadīja Jānis Steglavs. 1884. gadā pirmo reizi izrāde tiek rādīta šīm vajadzībām piemērotā Latviešu biedrības zālē. Jaunais nams vēl nav uzcelts.
Galveno akcentu piešķir Alunāns
Galveno akcentu Jelgavas teātra dzīvei piešķīra Ādolfs Alunāns ar saviem iestudējumiem, kaut gan viņš tos veidoja brīvmākslinieka statusā. 1888. gada 1. maijā Jelgavā notika lugas “Lielpils pagasta vecākie” izrāde autora režijā. 28. augustā uz skatuves parādījās luga “Kas tie tādi, kas dziedāja”, kurā Alunāns pats iejutās Labrenča tēlā. Savukārt 1889. gada 30. augustā Alunāns iepriecināja jelgavniekus ar lugu “Seši mazi bundzenieki”, pats darbodamies Kārļa Krūmiņa lomā.
Interesanti, ka teātris kā magnēts pievilka Ādolfu jau no agras bērnības. Vectēvs un reizē Jelgavas rātskungs Jūlijs Felcke mēdza puiku ņemt līdzi uz Rīgas Vācu teātra viesizrādēm Jelgavas teātrī. Lai gan pati ēka nebija diez cik pievilcīga – drūma, netīra, tumši pelēka koka māja, kas vairāk atgādināja šķūni ar maziem lodziņiem, zāle ar apputējušu sarkanu solu rindām un pāris ložām, skatuve, ko apgaismoja petrolejas lampu dzeltenā gaisma. Tomēr Ādolfam viss likās brīnumains – gan šī puskrēsla, gan dekorācijas –, un fantāzijā viņš redzēja pilis un dārzus, mežus un būdiņas.
19. gadsimta 90. gadu sākumā teātra izrāžu rīkošana Jelgavā joprojām ir Latviešu biedrības Teātra komisijas ziņā, ko vadīja entuziasts Ansis Robs. Viņš paraksta kontraktu ar Ādolfu Alunānu kā nākamo Latviešu biedrības vadoni. Alunāns gan amatā sabija īsu laika posmu, tikai septiņus mēnešus, tomēr diezgan daudz izdarīja. Kā pats raksta laikrakstā “Dienas Lapa”: “Nepilnos sešos mēnešos 13 izrādes, tas ir skaits, kāds līdz šim Jelgavā nav sasniegts pat vesela gada laikā. Mēs izrādījām gandrīz vienīgi oriģināllugas, to starpā piecas visus vakarus pildošas oriģināllugas, gandrīz visas jaunas, pirmo reizi izrādītas.”
Lai arī teātra tālākā gaita izskatījās rožaina, tai bija viens traucēklis – Alunāna strīdīgais raksturs, viņš spēja pacelt balsi gan šur, gan tur, kur viss varēja norisināties mierīgā saskaņā. Alunāns aizgāja no teātra un sāka rīkot izrādes patstāvīgi. Jau 1896. gadā īrētās telpās – krievu biedrības “Kružok” zālē – atklāja savu teātri ar Gogoļa lugas “Revidents” izrādi. Turpmākās izrādes notika “Kružok” dārzā, kur atradās orķestra vajadzībām celta terase un varēja rīkot arī izrādes. Vēlāk Alunāns izrādes rādīja vācu Amatnieku biedrības telpās.
Jelgavas Latviešu biedrības teātris turpināja savu ceļu, laika gaitā un iestudējumos izaugusi aktieru grupa, kuriem nebija nekādas profesionālās izglītības, tomēr vairāki no viņiem kļuva par uzticīgiem teātra druvas kopējiem. No kādreizējiem Jelgavas aktieriem uz profesionāliem teātriem Rīgā pārgāja Teodors Valdšmits, Lizete Iesmiņa, Dāvids Šveņķis. Bet Jelgavas vadošo aktieru pulkā bija Antons Ērglis, Alīna Vārpa, Berta Sērone, Augusts Kokalis, Eduards Lapiņš, Roberts Vītoliņš.
1910. gadā Katoļu ielā tika pabeigts Jelgavas Latviešu biedrības nams ar plašu zāli otrajā stāvā. Atklāšanas izrādei bija izraudzīta Blaumaņa “Ugunī”, ko iestudēja Aleksandrs Freimanis, bet lielākā daļa aktieru bija amatieri. Edgara lomu tēloja Pēteris Vilnis, Kristīni atveidoja Alīna Vārpa. Vešerienes lomā iejutās Anna Sārtone.
Viktors Hausmanis, latviešu literatūras un teātra zinātnieks, savā grāmatā “Jelgavas teātris” raksta: “Mana mīlestība pret teātri piedzima sen, es vēl biju mazs puišelis, dzīvoju Jelgavā, ne jau pašā centrā, bet Rožu ielā, ko kādreiz šķērsoja hercoga Jēkaba kanāls; tas savienoja Driksu ar Svēti. Manā bērnībā gan lielākā daļa no kanāla bija aizbērta, taču leģenda par to dzīvoja, un apmēram tajā pašā laikā piedzima cita leģenda – teātris. Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, viņu naudas maciņš – paplāns, un tomēr pelēcīgajā ikdienā ienāca arī kāda gaišāka krāsa – reižu reizumis viņi gāja uz teātri, kas tika rādīts Jelgavas Latviešu biedrības namā Katoļu ielā. Vēlajās vakara stundās puiku vienu mājās atstāt nevarēja, un atlika tikai viena izeja – ņemt to līdzi uz teātri. Izrādes mani apbūra. Teātris likās kā gluži cita pasaule, un visam uz skatuves notiekošajam es pilnīgi noticēju, nekad nepieņemdams, ka redzētais ir tikai aktieru spēle: nē, tā bija īstā dzīve, tikai atšķirīgāka no tās, kurā dzīvoju pats. Brīnišķīgais bija tas, ka katru reizi teātrī redzētā dzīve bija citāda, atšķirīga un uz skatuves vērotie cilvēki – arī citādi. Protams, pamazām es sāku saprast, ka šo atšķirīgo dzīvi veido aktieri, un drīz vien iemīlēju viņus. Tur bija elegantā un cildenā operešu varone Ērika Prindule, draiskā, asprātīgā, bieži vien smejošā meitene Elvīra Līcīte, sirsnīgā, daudzveidīgā Veronika Sīle. No izrādes mājup dodoties, vecāki nereti priecājās, cik Līcīte un Sīlīte bijušas jaukas. Un kur tad mūžam asprātīgais Jānis Ķikulis, staltais Ēvalds Mercs, sirsnībā starojošā Elza Barūne, dramatisma pilnā Elza Tauriņa! Visus manis iemīļotos aktierus nenosaukšu, bet patiesu pārsteigumu man sagādāja Osvalds Glāznieks kā Klauzens Gerharda Hauptmaņa drāmas “Pirms saules rieta” izrādē. Lugas pēdējā cēlienā apdzisa Klauzena domu skaidrība, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka sirmais profesors patiešām sajucis prātā. Un tad – brīnišķi jaukās operešu izrādes, kurās staroja mīlestība, smeldze un neviltota jautrība, ko nereti papildināja dejojošu jauniešu grupiņa. Centrā bieži vien bija aktīva un starojoša meitene ar sarkaniem zābakiem kājās – Alma Kūmiņa. Citas aktrises toreiz vēl nepazinu un nezināju, ka viena no viņām ir Elza Radziņa. Dzirdēju arī sakām, ka tā tumšmatainā esot čigānmeitene – Pauča. Man laimējās, ka vienam no maniem klases biedriem – Uldim – tēvs bija aktieris – Bernhards Īzaks, arī šis fakts mani tuvināja teātrim, un es labāk sāku aptvert aktiera profesijas būtību. Iznāca tā, ka aktieri savas lomas tomēr tēlo. Bet vienalga – es viņiem ticēju.”
Īpašā cieņā vācu laikā
Kā zināms, vislielāko popularitāti un cieņu Jelgavas teātris iemantoja tieši vācu laikā. ///kur sākas pēdiņas/// Plosījās karš. Tā atbalsi juta arī Jelgavā – vakaros pilsēta grima tumsā, logi bija aptumšoti, pa reizei atskanēja gaisa trauksmes sirēna, nebija lāgā ko ēst, jo niecīgās pārtikas devas varēja saņemt tikai uz kartītēm, un tad teātris bija īstā, patiesā gaismas pils, tur tika izrādīti pasaules klasikas darbi un aktieru meistarība bija sasniegusi augstu pakāpi. Uz teātri skatītāji, to skaitā arī es, gāja, lai garīgi atveldzētos, lai kaut drusku varētu izolēties no drūmās ikdienas, lai iegūtu kādu gaišāku gaismas stariņu.
Tad Jelgava sabruka – milzīga ugunskura liesmās tā pārvērtās par pelnu un akmeņu kaudzi. Nebija vairs iemīļotā Latviešu biedrības nama, nebija vairs mana vislielākā dārguma – Jelgavas teātra. Atskanēja valodas, ka teātris tomēr atdzimšot. Bet kur? Jelgavā tam nebija kur tverties, un pilsētas varasvīri pat necentās teātri atdzīvināt. Tas darbību uzsāka Rīgā, bet uz Jelgavu ar izrādēm atbrauca tikai ciemos. Tas bija visai nožēlojami – mana mīļotā Jelgavas teātra izrādes skatīt uz 2. vidusskolas ļoti mazās skatuvītes Filozofu ielas viņā galā. Es toreiz mācījos 7. klasē, skolā, kas saucās – nepilnā vidusskola un atradās kādreizējās kurlmēmo skolas telpās. Uz Rīgu izbraukāt bija ļoti grūti, un Jelgavas teātra izrādes kādreizējā Igauņu biedrības namā Lielajā Nometņu ielā 62 noskatīties iznāca reti. Un tomēr – tas bija labs profesionāls teātris, līdz 1953. gadā to likvidēja.”
Stāsts par Jelgavas teātri ne tuvu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Arvīdu un Margu Spertālus. “1924. gadā Jelgavas Latviešu biedrība uzrunāja Arvīdu Spertālu kā potenciālo mākslinieku izrādēm. Nebija laba scenogrāfa teātrim. Spertāls bija uzsācis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā kā gleznotājs, taču piedāvājumu jaunais mākslinieks pieņēma. Darbu sākot, viņš ar Margu devās studiju nolūkā uz Itāliju (tas bija arīdzan viņu kāzu ceļojums), kur Niklāvs Strunke iepazīstināja viņus ar jaunāko itāļu teātri un tā svaigākajām tendencēm, kas saistījās ar futūrismu. Pārbraucis mājās, Arvīds Spertāls ienesa latviešu dekorāciju mākslā jaunas vēsmas. Tās saistījās ar konstruktīvu teātra telpas veidošanu. Turpmākajos gados mākslinieks šo skatuves telpas koncepciju attīstīja tālāk, paceldams Jelgavas teātra iestudējumus abu lielo Latvijas teātru līmenī un nereti pārspējot tos. Viņš piekrita un kā dekorators pacēla teātri augstā līmenī, ko darīja ar vizuālo valodu, ļoti iespaidoja visus cilvēkus. Marga Spertāle ir pirmā latviešu kostīmu māksliniece. Abi strādāja tandēmā un darināja krāšņas izrādes.” (M.Brancis. Laikraksts “Latvietis”, 2016)
Vēlāk sākas jau pavisam cits periods Jelgavas teātra vēsturē. 1959. gadā tiek nodibināts Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris. 1959. gadā teātra entuziastu dramatiskais kolektīvs ar Jāņa Jaunsudrabiņa lugu “Jo pliks, jo traks” ieguva pirmo vietu republikas teātru skatē, iegūstot arī goda nosaukumu – Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātris. Un šī teātra darbība nav apsīkusi, tieši pretēji, teātris attīstās un piedāvā skatītājiem arvien jaunus un jaunus iestudējumus, nemaz nerunājot par skaistajiem un muzikālajiem svētku koncertiem. Kā lasām pašvaldības iestādes “Kultūra” mājaslapā – katru gadu teātrī tiek iestudētas vismaz trīs jaunas izrādes.
Noslēgumā jāmin Viktora Hausmaņa vārdi: “Vai par Jelgavas teātri pasacīts viss? – Visu pateikt nevar nekad.”
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no Viktora Hausmaņa grāmatas “Jelgavas teātris”
