Sēžot Daugavpils teātra izrādē Robēra Lamurē situāciju komēdijā «Kā novākt vecenīti?», arvien vairāk un vairāk nācās domās salīdzināt abas mākslas mūzas – mūziku un teātri. Bet neba tādēļ, ka šajā iestudējumā mūzikai būtu bijusi noteicošā loma.
Sēžot Daugavpils teātra izrādē Robēra Lamurē situāciju komēdijā “Kā novākt vecenīti?”, arvien vairāk un vairāk nācās domās salīdzināt abas mākslas mūzas – mūziku un teātri. Bet neba tādēļ, ka šajā iestudējumā mūzikai būtu bijusi noteicošā loma.
Jau vairākus gadus Daugavpils teātru afišas rotā Maskavas krievu režisora Mihaila Mamedova vārds. Viņu tāpat kā daudzkārt dzirdētu mūziku var atpazīt pēc “pirmajām taktīm”. Taču tās nospēlēt var gan virtuozi, šarmanti, skaļi, klusi, izjusti, formā izturēti utt., gan arī šļauganā vienmuļībā, bez degsmes. Kāds tad beigu beigās iznāk piedāvātais priekšnesums, vienmēr paliek aktieru – “mūziķu” – ziņā.
Arī piedāvājumam, ko uz Jelgavu atveda Daugavpils teātra latviešu trupa, manuprāt, vajadzētu būt tam virtuozi izstrādātajam formas darbam, kas franču komēdijai liktu iedzirkstēties asprātībās un izrādes nenopietno gaisotni papildinātu ar formā strikti definētu mizanscēnu zīmējumu.
Kas tad sanācis no piedāvātās komēdijas?
Kā jau M.Mamedovam tas raksturīgs komēdiju inscenējumos, režisors mēģina strādāt lielā formas skaidrībā, paātrinātā tempā, kur darbības spraigums ir viens no izrādes priekšnoteikumiem. “Teātris teātrī” ir viena no izrādes neatņemamām daļām, viņam tik raksturīgām zīmēm, ar kuru režisoram izdodas samērā veiksmīgi manipulēt, piedodot izrādēm vieglas spēles lidojuma sajūtu. “Realitāte nerealitātē”, īstenības “falšums”, absurds kā īstenība, – tādi ir pretējību pāri, kas teatralizētā kostimērijā veido dažādu izrāžu skatuvisko eksistenci.
Daugavpils teātra krievu trupas aktieriem, kam ir ievērojami spilgtāka teatrālās spēles iekšējā intuīcija nekā latviešu trupas aktieriem, minētie noteikumi ir vieglāk saprotami un izpildāmi. Latviešu trupas aktieriem, kam ir nesalīdzināma mazāka formas teātra jeb teatrālisma pieredze, šīs skatuves spēles padodas, maigi sakot, ar grūtībām. Neapšaubāmi, akmens šajā gadījumā jāmet vispirms jau režisora dārziņā, jo, redzot šīs problēmas, viņa pienākums tomēr būtu bijis izveidot iestudējumu, ko varētu noskatīties, arī nepieliekot nežēlīgas pūles.
Kā jau visās franču stila komēdijās, izrādes saturs ir pietiekami viegls un nenozīmīgs, lai neiedziļinātos tā detaļās, taču runa ir par pārpratumu peripetijām kādā ģimenē, kurā dzīvo bagāta (un, protams, veca!) tante radinieku lokā, kas bezgalīgi iekāro viņas bagātību, tādēļ pat iecer nešpetno vecenīti “novākt”… Viss beidzas laimīgi, biedinošā slepkavība nenotiek, vecenīte “nāk pie prāta”, radinieki iegūst sengaidīto mantojumu… Pārpratumi un smieklīgas neveiksmes, kas, kā jau tas komēdijās pieņemts, nonāk pie pozitīva atrisinājuma.
Nosacītā skatuves telpas risinājumā (scenogrāfe I.Kokina), kas nedaudz līdzinās antīko kolonnu ietvertam istabas interjeram, notiek spēles ne tikai starp tēliem, bet arī ar mazām spēļu mājiņām, kas dekoratīvi izvietotas skatuves priekšplānā, un pītajiem krēsliem, ko cilā, krauj kaudzēs, stumda. Varbūt pret to arī varētu neiebilst, ja “pārbīdes” teatrālajām spēlēm kaut nedaudz piederētos apzīmējums “organiski”. Nezinu, kāda izskatījās izrāde uz Daugavpils teātra skatuves, taču jelgavniekiem nācās samierināties ar brīžiem neveiklu un stīvu, brīžiem pilnīgi histēriski konvulsīvu darbības imitāciju, kurā tempa uzturēšana notika nevis ar iekšējās darbības dinamiku, bet gan ar aktieru mēģinājumu nospēlēt formas komēdiju ar galēji izkāpinātu forsāciju, kurā tika zaudēta gan sarunu dialogu loģiskā saikne, gan mizanscēnu pamatzīmējums. Tāpēc arī piedāvātā vieglā franču komēdija pārvērtās amatieriskā klaunādē, kurā katrs “rādīja, ko māk”, un tas nekādā ziņā nebija saucams par profesionālu priekšnesumu. Iespējams, dauzīšana ar koku (vecenītei ar spieķi visu izrādes laiku nezin kāpēc jāsit pa galdu vai pa citu līdzīgu priekšmetu) un pārcilvēciska kliegšana kādam arī liekas gana smieklīga, bet būtu muļķīgi to pieskaitīt pie komēdijas elementiem, it īpaši, ja tas ne tikai nav smieklīgi, bet ir pat apgrūtinoši un nomācoši. Otrajā cēlienā, kad aktieri no histērijai līdzīgās rosīšanās bija jau nedaudz paguruši, dažviet komēdija ieguva pat pilnīgi normālas izrādes aprises, taču diemžēl tikai pāris vietās.
Nedomāju, ka izrāde ir bezcerīgi norakstāms produkts, taču pēc kārtīgas sakārtošanas prasās gan. Un, lai tai varētu piemērot “šarmantās komēdijas” definējumu, nāktos pastrādāt ne tikai režisoram, bet arī pašiem aktieriem.
