Draudzīga un jautra ģimene, kas priecē ne tikai cits citu, bet arī teātramīļus. Viņi uz teātra skatuves darbojas jau trešajā paaudzē. Paši uzskata, ka tā nav viņu ģimenes tradīcija, bet gan veids, kā būt pašam sev.
– Krimūnas ir tik mazs ciemats, kas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nemaz nav zināms. Kā nokļuvāt līdz dzīvošanai šeit? Un uz teātra skatuves?
Broņislava: 1978. gada augustā sāku strādāt Krimūnu astoņgadīgajā skolā, kur nostrādāju divus gadus. Šī gada augustā paliks 42 gadi, kopš dzīvoju šeit. Bet teātri sāku spēlēt 1979. gada 12. aprīlī, kad mēģinājumā iepazinos ar savu vīru Aivaru Stepiņu. Tajā gadā mani paaicināja kā suflieri, jo viņiem tāda nebija. Tā arī sāku teātrī darboties.
Liene: Es arī esmu pastāvīga Krimūnu iedzīvotāja, var teikt, ka visu savu mūžu. Septiņus gadus gan pabiju prom no Krimūnām, jo izdomāju padzīvot Rīgā, tomēr atgriezos atpakaļ mājās. Bet, runājot par teātri, visu laiku no malas skatījos uz aktieriem – līdz apnika skatīties un gribējās pamēģināt pašai. Meita jau bija paaugusies, tāpēc radās iespēja izbrīvēt brīvus vakarus, lai dotos uz mēģinājumiem. Manuprāt, esot divu aktieru meitai, būtu grēks nepamēģināt kādreiz paspēlēt teātrī. (Smejas.) Tad nu šī reize pagājušajā gadā arī pienāca. “Ar būdu uz baznīcu” ir mana pirmā izrāde. Neviens nav teicis, ka man slikti sanāktu, tad nu es pieņemu, ka viss ir normāli. Tā nu es arī rosos pa skatuvi.
– Nākotnē plānojat palikt Krimūnās vai kāds no jums domā padzīvot kaut kur citur?
Līga: Nē, paliksim Krimūnās. Mēs šeit jau esam iecementējušies.
Broņislava: Krimūnās man ļoti patīk. Piesaista kultūras un sabiedriskā dzīve. Tagad, protams, ierobežojumu dēļ viss ir apstājies, bet tas nav tikai Krimūnās. Mums ir estrāde, Iepazīšanās dārzs, skolas parks un bērnudārzs, arī pilsēta tuvu. Ir laba satiksme uz Dobeli vai Jelgavu… tas arī notur cilvēkus.
Mārcis: Es gan nedomāju šeit palikt visu dzīvi.
Liene: Mārcis pagaidām šeit piespiedu kārtā dzīvo.
Mārcis: Pagaidām, jā! (Smejas.)
– Uz teātra skatuves esat jau trešajā paaudzē! Kā jums tas sanāk – tradīcija vai vienkārši sakritība?
Broņislava: Viss sākās ar mani un vīru, tad turpinājās ar meitām, un tagad jau mazbērni arī iesaistījušies, bet par tradīciju es to nesauktu. Katru rudeni, kad sākas jauna teātra sezona, tiek meklēti aktieri, tad arī visi piesakās.
Mārcis: Manā gadījumā, piemēram, nāca uz skolu meklēt jaunus aktierus.
Broņislava: Jā, Anita (Krimūnu teātra režisore Anita Riekstiņa – red.) pati arī meklē aktierus, ja tas ir nepieciešams. Atrada Līgu, Lieni un arī Mārci. Iepriekš Mārcis spēlēja bērnu amatieru teātrī, bet tagad ir pieskaitīts pie jauniešu amatieru teātra. Mazā Paula jau arī ir sākusi spēlēt. Kaut kā tas ir paaudzēs aizgājis.
Mārcis: Visi ņem piemēru no omes!
Liene: Mana meita Paula gan ir bērnudārza audzēkne, bet mūsu režisore arī mazajiem ir izveidojusi teātra pulciņu. Praktiski katru otro mēģinājumu Paula man nāca līdzi, bija mans mazais suflieris. (Smejas.) Tā arī iemīlēja teātri no mazotnes.
Līga: Un viņas spārnotais teiciens?
Liene: Biju plūme un esmu ne vairs plūme!
Broņislava: Jā, šis teiciens Paulai nakts vidū ir galvā. Tas ir no izrādes “Ar būdu uz baznīcu”.
Mārcis: Būs nākamā, kura darbosies “Troksnēnos”.
– Kāds no jums ir gājis aktiermākslas kursos? Vai teātris ģimenē ir tikai hobija līmenī, nevis kļuvis par naudas pelnīšanas avotu?
Liene: Es pirms diviem gadiem gāju aktiermākslas kursos Dobelē. Toreiz tika pieaicināti profesionāli pasniedzēji, kuri mācīja runu, stāju, kustības un mīmiku, bet tās bija tikai četras sestdienas. Kursus vadīja Rita Lūriņa un ļoti laba pasniedzēja no Latvijas Kultūras akadēmijas.
Broņislava: Pašdarbnieki naudu nepelna, tāpēc tas paliek hobija līmenī.
Liene: Bet, ja aicinātu, tad ietu! (Smejas.) Kāpēc gan ne?
Līga: Profesionāli es noteikti neietu. Es nevarētu visu laiku būt uz skatuves, un tā bohēmiskā dzīve, kaut vai par naudu, mani nepiesaista. Es varētu kaut ko izdomāt, pasviest idejas, palīdzēt, bet diendienā iet uz mēģinājumiem, mācīties tekstu… nē! Tas nav man.
Broņislava: Laiku tas aizņem ļoti. Mums jau mēģinājumi bija divas reizes nedēļā, bet, ja kaut kur jāuzstājas, tad biežāk. Protams, darba daudz… iemācīties tekstu pēdējai izrādei “Ar būdu uz baznīcu” bija traki. Gara luga, kurā ir daudz teksta.
Līga: Ne tikai teksts jāmācas, bet arī kustības, žesti, mīmika… tas viss verbāli un neverbāli.
Broņislava: Milzīgs darbs! Citreiz, teikšu godīgi, ziemas vakaros, kad ārā ir riebīgs laiks, tumšs un auksts, vispār negribas nekur iet, bet ir jāsaģērbjas un jāiet. Bet – kad aiziet uz to mēģinājumu…
Liene: … tad ieskrienamies.
Broņislava: Jā, ieskrienamies un izsmejamies cits par citu. Pēc tam nākam mājās ar pamatīgu enerģijas devu.
– Jūs visi spēlējat uz vienas skatuves, bet vai ir sanācis piedalīties arī vienā izrādē?
Liene: Es un mamma pēdējā izrādē spēlējam meitu un māti.
Broņislava: Un nemaz nebija dīvaini!
Liene: Dīvaini bija tas, ka mums uzvārds bija Okolokolaka.
Broņislava: “Ar būdu uz baznīcu” esam trīs paaudzes uz skatuves vienlaicīgi – es, Liene un Mārcis.
Mārcis: Es tehniski piepalīdzu.
Broņislava: Viņš nespēlē, viņam teksta nav, bet uz skatuves viņš ir.
Līga: Staigā tur zābakos.
Mārcis: Jā, es skaitos laukkopis.
– Tik daudzus gadus spēlējot teātri, noteikti ir mīļākās izrādes vai lomas.
Broņislava: Man ļoti forša loma bija izrādē “Debešķīgā tikšanās sievietībā”, par kuru dabūju arī diplomu. Žēl, ka šo izrādi sanāca maz spēlēt. Vēl “Plīvurītis ar punktiņiem” loma man patika, tikai neatceros savu vārdu. Ļoti laba izrāde, bet arī ar to sanāca maz pabraukāt. Un tad pēdējā – “Ar būdu uz baznīcu”, kur man bija galvenā loma – teļu kopēja Marianna Okolokolaka. Ar to mēs desmit vai vienpadsmit reizes esam braukuši, laikam tomēr desmit.
Liene: Nē, nē, vienpadsmit bija!
Broņislava: Nē, vienpadsmitā bija paredzēta 15. martā Bikstos, bet valstī sākās ārkārtas situācija un nekur vairs nevarējām braukt. Pagaidām mums ir pārtraukums, bet režisore zvanīja, ka 8. augustā ar šo izrādi atkal būs jāuzstājas.
Liene: Jāuzstājas gada skatei. Ja tiksim finālā, tad spēlēsim uz Dailes teātra skatuves.
– Saprotams, ka šobrīd teātrī nekas nenotiek, bet pirms tam? Tikai mēģinājumi?
Broņislava: Esam braukuši uz dažādiem festivāliem, režisore cenšas katru vasaru mūsu teātri aizvest ekskursijā uz divām vai trim dienām. Vienmēr ir ļoti jautri – kopīgas vakariņas, kurās parasti ir sautējums, kas pagatavots uz ugunskura, izspēlējam dažādas spēles. Šogad augustā, ja viss “saliksies” normāli, Anita domā mūs aizvest uz Vecpiebalgu. Uz vietu, kur tapa Paula Putniņa luga “Ar būdu uz baznīcu”. Vai tas izdosies, laiks rādīs.
Liene: Tas ir ļoti svarīgi, ka režisore plāno šādus izbraucienus, jo kolektīvam ir jāsaliedējas arī ārpus teātra, lai pēc tam cits citu uz skatuves justu un saspēlētos.
Broņislava: Ir iegājies, ka savā starpā ļoti bieži izmantojam teātra tekstus. Tas ir tas pats, kas no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Mums ir izveidota arī sava “WhatsApp” grupa “Skats ar būdu”.
Liene: Un saucam cits citu nevis īstajos vārdos, bet gan personāža.
Līga: Mazās iesaukas…
Broņislava: Jā, tie vārdi tik ātri pielīp. Režisore arī, sēžot zālē un skatoties mēģinājumu, nesaka: “Bronīt, dari tā un tā!”, bet gan: “Marianna!”
– Ja jau iesaukas tik ļoti iegājušās ikdienā, tad kā ir ar tēliem? Ir nācies pēc izrādes grūti iziet no lomas vai arī tieši pretēji – grūti iejusties attiecīgajā tēlā?
Broņislava: Tā kā mēs neesam profesionāļi, tad no lomas izejam ātri. Pārģērbjamies, un viss notiek!
Līga: Tas varbūt ir tāpēc, ka izrādes ir vieglas – komēdijas. Ja būtu kāda smagāka izrāde, kurā jāattēlo pārdzīvojums, rūpes vai jāraud, tad emocijas paliktu dziļāk un ilgāk.
Liene: Manai lomai, piemēram, vajadzēja šļūcināt kājas, kas man riebjas. (Smejas.) Attiecīgajai lomai tas bija ļoti svarīgi. Vajadzēja tēlot nogurumu, bezspēcību, tādu… nekādu meiteni.
Broņislava: Visu šo gadu laikā Anita mani un vīru kā pāri kopā ir salikusi tikai vienu reizi!
Liene: Jo viņai likās, ka jūs nepiestāvat…?
Mārcis: Jo sakautos. (Smejas.)
Broņislava: Nezinu, kāpēc, bet viņa – nē, un viss! Vairāk mani liek kopā ar citu vīrieti duetā. Izrāde, kurā spēlējām ar vīru kā pāris, bija 2009. gadā – “Ak, šī jaukā lauku dzīve”. Viņš tēloja Jopciku, kurš bija saindējies, un es viņa priekšā kritu uz ceļiem un glābu viņu no saindēšanās.
– Atceraties tik daudz dažādas izrādes un lomas, bet vai atmiņā palikušas pašas pirmās?
Līga: Atceros, ka spēlējām izrādi kultūras namā un es tēloju māti, bet, kas tā bija par izrādi vai kam es biju māte, neatceros. Tajā laikā, 90. gados, tikko pēc neatkarības, kad varēja sākt kaut ko darīt, Ilze Ose uzņēmās režisora lomu. Man tā bija 5. vai 6. klasīte, un visi, kas gribēja spēlēt, varēja to darīt.
Broņislava: Mana pirmā izrāde bija “Sezonas raganiņa”, kur mans vīrs tēloja galveno lomu. Es savukārt biju sufliere.
– Tik daudzus gadus pavadot teātrī, droši vien ir sakrājušās daudzas godalgas.
Liene: Mamma mums ir diplomiem bagāta aktrise, tāpat kā tētis. Tētim arī ir doti diplomi un teikti atzinīgi vārdi no profesionāļiem un žūrijas.
Līga: 2013. gadā viņam pat bija piešķirts Gada aktiera tituls.
Broņislava: Viens otrs saka: “Ja tur nav Aivara Stepiņa, tad nemaz nav vērts iet uz to izrādi!”, bet tā jau nav.
Līga: Un to labi pierāda pagājušā gada pirmizrāde.
Broņislava: Jā, ar 300 skatītājiem!
Liene: Atceros, kā aizskatuvē ģērbjamies un gatavojamies izrādei, pat nenojaušot, ka tur plūst cilvēku jūra. Mēs smējāmies līdz brīdim, kad režisore teica: “Mīļie, jānes vēl krēsli, jo cilvēkiem nav kur sēdēt!” Tad mums bija viss … saskatījāmies un sastingām, jo tas jau bija nopietni.
Broņislava: Domāju, ka tāds skatītāju skaits vairs netiks piedzīvots.
Liene: Tas, pateicoties izrādei “Ar būdu uz baznīcu”, jo daudziem ar to ir asociācijas, kā arī daudzi atceras Nacionālā teātra iestudējumu.
Līga: Cilvēki brauca pēc nostalģijas!
Broņislava: Jā, tas ir pirmkārt, bet, otrkārt, pirmizrāde bija 21. jūnijā, pirms saulgriežiem. Cilvēkiem vienkārši vajadzēja kaut ko tādu.Sajūtas par lielo apmeklētāju skaitu bija fantastiskas!
Broņislava: Ziedu mums bija šitā (rāda līdz degunam – red.). Līga Freiberga teica: “Es jūtos kā vidusskolas izlaidumā!”
Liene: Es atceros tās sajūtas. Ļoti labi jutos.
Broņislava: Visi tā jutās! To pirmizrādi pat nevar vārdos aprakstīt. Tādas emocijas!
Liene: Pēc pirmizrādes mēs devāmies pie režisores uz ballīti. To vien tur darījām, kā runājām par izrādi. Ne tik daudz par kļūdām, bet par to, cik labi jutāmies. Bija prieks, ka rudens un ziema ir tik smagi nostrādāti un tagad pienācis kulminācijas brīdis.
Broņislava: Lielais darbs bija atmaksājies ar aplausiem un ziediem.
– Šīs sajūtas ir tas, kas tur pie teātra? Vai ir vēl kas?
Līga: Pašapliecināšanās, iespēja būt uz skatuves un uzstāties.
Liene: Man noteikti tā ir iespēja uzstāties. Esot uz skatuves, es aizmirstu par ikdienas rūpēm, ikdienas darbiem un ikdienu kopumā. Tur es varu būt tāda, kāda esmu, lai vai cik jocīgi tas izklausītos.
– Būt tam, kas tu esi, nevis tam, kam tev jābūt?
Liene: Jā! Atnākot mājās, mēs varam slaistīties un “pabesīties”, bet darbā, uz ielas, cilvēkos vai veikalā mums ir jābūt laipniem, draudzīgiem utt. Īstenībā dzīvē ir jāizliekas vairāk nekā uz skatuves.
Līga: Skatuvei ir cita enerģija. Tu it kā spēlē, bet, ja enerģija nenāk no iekšienes, tad tas nav īsti. Kad tu izliec sevi visu, tad ir gandarījums. Tas ir tas, kāpēc aktieri to vispār dara! Izliek sevi un savu enerģiju. Līdz ar to ir svarīgi pamainīt lomas, piemēram, tu (norāda uz Lieni – red.) savu enerģiju ar pēdējo lomu izliki flegmatismā, bet tagad izliksi, esot šiverīga. Tas viss ir vajadzīgs! To prasa dzīve.
Broņislava: Un patikšana jau arī liek iet un turpināt! No vienas puses, ir mazliet apgrūtinoši, bet, no otras, – ko darīt tajos garajos ziemas vakaros?
Līga: Tu jau runā tā, kā opis kādreiz teica: “Ko tu darīsi mājās ziemas tumšajos vakaros?”
Broņislava: Jā, tad mēģinājumu vakari paiet nemanot. Prieks, ka arī skatītājiem patīk.
Liene: Ļoti svarīgi ir skatītāju aplausi spēles momentā, jo tad var just – patīk vai nepatīk. Tas jūtams pēc aplausu daudzuma, stipruma un ilguma.
– Kādi ir Krimūnu skatītāji?
Broņislava: Vislabākie!
Liene: Tāpēc, ka pārsvarā Krimūnu skatītāji ir mūsu paziņas un tuvinieki. Tā ir cita aura, un viņi mūs atbalstīs jebkurā gadījumā.
Līga: Viņi atbalsta un arī pazīst mūs!
Liene: Pazīst mūs ikdienā un skatās, ko spējam paveikt uz tās skatuves. Tas ir smieklīgi un interesanti reizē.
Broņislava: Par Mariannas lomu vēl ilgi nevarēja aizmirst! Cilvēki mani satiek un saka: “Bronīt! Kā tu tur to un to… kāda tu biji uz skatuves!” Ramona, vietējā veikala īpašniece, vēl ilgi teica: “Re, mūsu Marianna ienāca!”
Līga: Tāpēc es novēlu vinnēt “gada izrādi” un aizbraukt uz Daili, jo tā ir tā augstākā pilotāža.
– Kas, jūsuprāt, mainītos pēc uzvaras gada izrādē?
Liene: Man šķiet, ka sāktos sarežģītākas izrādes.
Mārcis: Noteikti būtu trakāk un grūtāk.
Liene: Būtu lielāks izaicinājums!
Broņislava: Dresētu un spīdzinātu uz nebēdu. (Smejas.)
Liene: Bet tas būtu labi, jo vienveidīgās izrādes ne mums pašiem, ne skatītājiem ir interesantas. Ļoti novēlu mūsu teātrim tikt uz Dailes teātra skatuves, jo gribas, lai mana mamma pēc visiem šiem gadiem teātrī būtu…
Mārcis: … Latvijā pazīstama! (Smejas.)
Liene: Lai izbauda to sajūtu, kā ir spēlēt uz lielās skatuves.
– Vai nedomājat kādreiz nākotnē pamainīt skatuvi? Ja ne uzreiz iet uz lielās, tad vismaz uz kāda cita amatierteātra skatuves.
Liene: Man, godīgi, ir tāda doma. Gribas kaut ko pamainīt, jo esmu vēl jauna. Kāpēc gan neizaicināt sevi ar citiem kolēģiem, uz citas skatuves, ar citu režisoru?
Līga: Ja gribas pilnveidot aktiermākslu, tas pat būtu labi, jo ir jāpabauda arī citu režisoru rokraksts.
– Vai uzstāšanās laikā ir kaut kas tāds, kas šad tad traucē?
Broņislava: Uz brīvdabas skatuves tie ir apkārtējie trokšņi, dažreiz traucē arī bērni, bet pieaugušie klausās un grib saprast jēgu, saturu un būtību.
Liene: Es cenšos tam nepievērst uzmanību un neskatos uz skatītājiem, jo nevēlos ieraudzīt dusmīgu seju. Tas mani nosistu! Brīvdabas estrādēs var traucēt arī laikapstākļi. Vienu gadu Jāņos lija kā no spaiņiem, bet turpinājām spēlēt, pat acis nemirkšķinot. Skatītāji sēdēja zem lietussargiem un neko nedzirdēja, jo lietus tik skaļi sitās, ka nebija nekādas dzirdamības, bet prom neviens negāja.
Līga: Opis toreiz novilka pižiku, kuru varēja izgriezt no ūdens. Gluži kā grīdas lupatu!
Broņislava: Man tajā izrādē bija aina, kurā jālasa vēstule, bet nebija, ko lasīt – viss izmircis un izšķīdis!
Mārcis: Toreiz apturēja izrādi, pajautāja skatītājiem, vai viņi turpinās skatīties. Tā kā viņi atbildēja ar ‘jā’, tad viss turpinājās.
Līga: Toreiz vienam aktierim bija lauzta roka, otram zila acs un spēle notika lietū. (Visi smejas.)
Liene: Katrā ziņā ir prieks, ka amatierteātri arvien vairāk tiek novērtēti un bīdīti uz priekšu. Amatieriem tiek piedāvāti kursi, piedalīšanās festivālos un rīkotas skates, Dailes teātris un profesionāla žūrija. Tas dod cerību, ka tevi kādreiz pamanīs kā potenciālu aktieri un uzaicinās uz filmēšanos kādā seriālā vai anekdošu šovā, citā izrādē pie lielajiem.
