Kopš 1959. gada, kad teātra entuziastu dramatiskais kolektīvs ar Jāņa Jaunsudrabiņa lugu “Jo pliks, jo traks” ieguva pirmo vietu republikas teātru skatē un arī goda nosaukumu Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātris, ir pagājuši 60 gadu. 11. novembrī Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris svinēs apaļu dibināšanas jubileju. Kad saku “apaļu”, teātra direktors un režisors Arvīds Matisons palabo – apaļa jubileja esot 50 un 100. “Mēs esam ceļā no 50 uz 100 gadiem. Kopš piecdesmitās gadadienas ir pagājuši desmit gadi, kas bijuši darba pilni,” viņš vērtē.
Patiesa dramaturģija
A.Matisonam teātrī aizritējuši pieci gadu desmiti. “Visu šo laiku esam palikuši repertuāra teātris un turējušies pie krievu klasiskā teātra pamatiem. Mēs ejam dziļumā, atklājam cilvēka dvēseli. Mēģinām parādīt uz skatuves cilvēku – ko viņš izdzīvo, kādas attiecības varoņiem veidojas citam ar citu. Cenšamies skatītājam dot arī kaut ko gaišu. Man nepatīk, ja saka – vajag rādīt šodienīgi. Kad es vaicāju, kas tas ir – šodienīgi, ar to arī atbilde beidzas. Klasika jau iet laiku laikiem cauri, jo tās idejas, kas bija toreiz, ir aktuālas arī šodien. Tās nevajag izķēmot, bet pasniegt patiesi, ar lielu prieku un gandarījumu. Galvenais – aizvadīt līdz skatītājam tās domas, ko gribam pateikt kā režisors, aktieris,” viņš uzsver.
Direktors uzskata – teātrim jāceļ tautas gars. “Īpaši šodien teātrim ir jāceļ tautas gars, kurš ir noslīdējis diezgan zemā līmenī ar visādām pseidomākslas padarīšanām. Mēs vēl turamies. Esam noturējušies 60 gadu un noturēsimies arī tālāk, jo nekas nav brīnišķīgāks kā patiesa dramaturģija. Šodien visi pārtaisa klasiķus, bet mēs paliekam uzticīgi tiem dramaturgiem, kuri ir klasiski cauri laiku laikiem. Tāpēc jau viņi ir strādājuši un rakstījuši, lai režisori viņus iestudētu, aktieri spēlētu un cilvēki redzētu, dzirdētu un saprastu,” teic A.Matisons.
Teātra pamatsastāvā ir 45 aktieri, darbojas jauniešu studija. “Mūsu skaits ir ap 50, un tas turas tādās robežās. Tāpēc domājam, kā visus aktierus nodarbināt, lai viņiem būtu interesanti un viņi strādātu. Pamatsastāvā ir ienākuši diezgan daudz jauniešu, kuri piedalās arī jaunajā režisores Lūcijas Ņefedovas izrādē “Figaro kāzas”. Liekam viņus masu skatos, kur viņi strādā, apgūst meistarību, sajūt teātra garšu un to, kā ir strādāt kolektīvā, trupā. Viņi ir nodarbināti vairākās izrādēs.”
Liecina par teātra gatavību
Kopš 1965. gada Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore ir Lūcija Ņefedova, kura teātra jubilejai gatavo Pjēra de Bomaršē komēdiju “Figaro kāzas”. Kāpēc tieši “Figaro kāzas”? “Katram teātrim tā ir goda lieta iestudēt Bomaršē. Darbs ir ļoti interesanti uzrakstīts, nav vienkāršs. Tas ir darbs, kas norāda uz zināmu teātra gatavību,” stāsta režisore. Lai gan pasaulē bijušas neskaitāmas “Figaro kāzu” interpretācijas un arī Latvijā iestudētas vairākkārt, Jelgavas teātris ir pirmais starp amatierteātriem, kas darbu uzņēmies.
Par ko ir Ā.Alunāna Jelgavas teātra izrāde? “Par cilvēku, attiecībām, mīlestību. Cilvēkiem citam cits ir jāmīl,” tā režisore.
Izrādē režisores asistente ir teātra aktrise Liene Strauta. “Liene ir ļoti nopietna, ar burvīgu balsi, viņai interesē un patīk teātris. Nupat ieguvusi doktora grādu. Mums ir ļoti inteliģenta grupa – ja sāktu pētīt, vai maz atrastos kāds bez augstākās izglītības. Uz teātri nāk dziļi inteliģenti cilvēki, jo viņi saprot, ka pirmkārt kaut ko iemācīsies. Viņi pratīs runāt, uzstāties, aizstāvēt savu domu. Teātris cilvēku dara gudru, bagātu. Tā ir tikpat kā vēl viena augstskola.”
Muzejā – suarejas
Izrāde “Figaro kāzas” Jelgavas Kultūras namā būs skatāma 2. novembrī pulksten 15. Komēdijā spēlē Gatis Vāczems, Zane Vītoliņa, Jānis Dūrējs, Elīna Skutele, Skaidrīte Rāta-Adamoviča, Andrejs Vītoliņš, Ilva Zvilna-Štrāla, Ilmārs Dūrītis, Ainars Līcītis, Lauris Čekanovskis, Vilnis Auza, Manfreds Zeiferts, Linda Baumane, Santa Bērziņa, Evelīna Bučele, Anita Dille, Ilze Freiberga, Greisa Betija Konute, Inga Riharda, Natālija Samohvala, Baiba Zaķevica, Zaiga Zariņa, Juris Bandenieks, Andris Jakovelis un Artūrs Vasiļjevs. Izrādes kostīmu māksliniece – Elita Majevska, horeogrāfe – Baiba Ķestere, tajā skan Volfganga Amadeja Mocarta mūzika.
Jubilejas sezonu teātris iesāka ar Ā.Alunāna “Sešiem maziem bundziniekiem” un Vladimira Gurkina darba “Mīlestība un baloži” iestudējumu Arvīda Matisona režijā. Vēl šajā sezonā plānota Andra Bolmaņa izrāde “Bišu tēvs”. Tas ir oriģināldarbs, kas top sadarbībā ar dramaturgiem Sandiju Santu un Edgaru Niklasonu. Kā stāsta A.Bolmanis, izrāde būs par paralēlēm cilvēku un bišu pasaulē. Interesants būs arī tās formāts – “staigājošā” izrāde iecerēta brīvdabā A.Bolmaņa lauku mājās Vilcē, un skatītāji nevis visu izrādes laiku sēdēs, bet kopā ar aktieriem pārvietosies pa dažādām saimniecības vietām. Savukārt režisore Dace Vilne gatavo Žana Anuija darbu “Ielūgums pilī”. Neizpaliks arī tradicionālais A.Matisona un A.Bolmaņa režisētais Ziemassvētku iestudējums bērniem.
Savukārt Ā.Alunāna memoriālais muzejs aicina uz ikmēneša suarejām. “Suareja bija kādreiz plaši izplatīts vārds, kas nozīmē tikšanos vai randiņu. Tas nāk no franču valodas, un Alunāna laikā, no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, šis vārds bija plaši izmantots. Rīkojot pasākumu, vēlējāmies šo vārdu atdzīvināt,” stāsta muzeja direktors Miks Vilnis. Suarejas tiek plānotas katru mēnesi galvenokārt kamerizrāžu formā. Nākamās plānotas 7. novembrī un 18. decembrī – attiecīgi Ozolnieku novada amatierteātra D.Vilnes režijā iestudētās Robēra Tomā “8 sievietes” un Alda Linē “Jāņa Poruka pēdējā nakts”. Bez izrādēm plānoti arī citu veidu kultūras pasākumi – lekcijas, filmas, lasījumi un tamlīdzīgi.
Liene Strauta, izrādes “Figaro kāzas” režisores asistente
Sagaidot teātra jubilejas sezonu, ir atbildības sajūta. Esmu ārkārtīgi pateicīga režisorei, ka viņa man ir uzticējusies. “Figaro kāzas” man ir ļoti būtiska un brīnišķīga pieredze, jo varu paskatīties uz izrādi kopumā. Spēlējot izrādē, ieraudzīt kopainu ir grūtāk, jo esi koncentrējies uz savu tēlu.
Teātrī esmu gadus septiņus astoņus, studiju pie Arvīda Matisona un Andra Bolmaņa neskaitot. Iekšā ir kaut kas, kas saka – tev ir jābūt uz skatuves. Teātris piedāvā ļoti daudz – tā ir iespēja kaut ko uzzināt, saprast, aptvert. Tā ir iespēja iemācīties saprast tēlu, bet, lai saprastu tēlu, pašam ir ļoti daudz kas jāsaprot. Pats teātra process ir ārkārtīgi interesants.
Man pašai nozīmīgākā loma teātrī ir Burbuļmāte. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, jo varēju strādāt ar režisori individuāli. Viens no maniem pirmajiem izrāvieniem bija Edītes loma izrādē “Sievietes, sievietes”.
Teātris ir reizē kopīga un individuāla māksla. Esmu dziedājusi korī – ja neaizej uz vienu mēģinājumu vai netiec uz koncertu, bez tevis var arī iztikt, jo savā balsī neesi viens. Savukārt teātrī viena aktiera trūkums var nojaukt visu izrādi.
Teātrim gribas vēlēt, lai nepazūd darbaprieks un savstarpējā sirsnība, kas kolektīvā valda. Un arī skatītāju mīlestību – domāju, ka tie, kas nāk uz izrādēm, mūs mīl, un to var just.
Jānis Dūrējs, Figaro
“Ir liela atbildība un prieks par ieguldīto laiku un iespēju būt daļai no šī nozīmīgā teātra. Ar nepacietību gaidu, kad varēsim skatītājiem parādīt izrādi un ar kolēģiem atzīmēt svinības ar labi padarīta darba sajūtu,” saka Jānis.
Viņš teātra studiju pie galvenās režisores Lūcijas Ņefedovas sāka apmeklēt 2004. gada septembrī, bet 2006. gadā uzņemts aktieru kolektīvā. “Ādolfa Alunāna teātris ir nozīmīgākais teātris Zemgalē ar bagātām tradīcijām, bet tas ir arī tuvākais lokācijas ziņā. Teātrim svarīgas klasiskās vērtības, kas mani ļoti piesaista,” tā Jānis.
Zinot, ka Jānis ne vien spēlē teātri, bet arī dejo Tautas deju ansambļa “Lielupe” pamatsastāvā, taujāju – kā izdodas apvienot abus vaļaspriekus? Viņš atzīst – te lieti noder laba laika plānošana un diplomātiskās spējas sarunāt ar kolektīvu vadītājiem. “Protams, ir reizes, kad režisore vai mākslinieciskā vadītāja ir neapmierinātas, taču gribētu domāt, ka esmu svarīgs kolektīva dalībnieks, kuram piedod kādu reizi, kad neesmu mēģinājumā. Taču tas notiek pat retāk nekā tiem, kas nav iesaistījušies divos kolektīvos. Visu noorganizēt palīdz arī tas, ka mēģinājumi notiek vienā ēkā (Jelgavas Kultūras namā – red.). Iespējams, arī tas, ka esmu talantīgs,” nosmaida Jānis.
Viņš atzīst – teātris devis iespēju būt brīvam garā un mierā ar sevi. “Tas palīdz saprast daudzas dzīves sakarības, mīlēt dzīvi un būt pārliecinātam par sevi. Savukārt jelgavniekiem tā ir iespēja aiziet uz teātri tepat, kur ir pazīstami cilvēki, un gūt māksliniecisko baudījumu, netērējot līdzekļus, lai brauktu uz Rīgu.”
Daudzi Ā.Alunāna Jelgavas teātra izrāžu apmeklētāji Jāni atcerēsies kā Velsas princi Edvardu VI un Tomu Kentiju Marka Tvena darbā “Princis un ubaga zēns”, Annas Brigaderes Sprīdīti vai Džonu Bjukinenu Tenesija Viljamsa lugā “Vasara un dūmi”. Savukārt jubilejas izrādē Jānis atveido galveno varoni Figaro. “Viņu raksturo spēja visos apstākļos saglabāt dzīvesprieku un domu, ka jebkurā situācijā pareiza attieksme galu galā parādīs pareizo ceļu uz turpmāko. Galvenais ir tas, kā pats skaties uz grūtībām vai prieku.” Visvairāk Jānim patīk iejusties “skaistu un nozīmīgu cilvēku lomās, patīk arī izaicinājumi, bet priekšroku dodu, ja režisors sniedz iespēju lomai kārtīgi pieķerties”.
Jāņa vēlējums teātrim jubilejā: “Vēlu izturību un lielu mīlestību pret sevi un citiem, censties maksimāli labi darīt darbu, ko uztic. Skatītāji to novērtēs. Vēlu stiprināt pamatvērtības un kolektīva garu.”
Elīna Skutele, Suzanna
Ir savādi iedomāties, cik ilgi jau pastāv kolektīvs, par kura daļu esam kļuvuši arī tie, kas pievienojušies pēdējos gados, pēdējās desmitgadēs. Liela jubileja ir laiks pārdomām par pārmantotajām tradīcijām un par cilvēkiem, kuri tās radījuši un turpina.
Latviešiem laikam asinīs tieksme pēc kultūras – kā dalībniekam vai kā skatītājam, nav pat īsti nozīmes. Ne velti tik daudzi dzied, dejo, spēlē teātri, zīmē, auž un ko tik visu vēl nedara. Es ar prieku spēlēju teātri, bet zinu – lai cik arī ilgi būšu uz skatuves, daudz ilgāk būšu zālē, skatītāja vietā. Priecājos, ka šajā kolektīvā esmu satikusi tik brīnišķīgus cilvēkus, kurus kā patīkamu pārsteigumu reizi pa reizei sanāk satikt pilsētas ielās.
Teātrī darbojos nu jau krietni ilgāk par desmit gadiem. Starp citu, tieši “Zemgales Ziņās” izlasīju rakstu, ka tiek uzņemta jauna studija režisores Lūcijas Ņefedovas vadībā. Tā nu nonācu teātrī un satiku nepārspējamos studijas biedrus, ar kuriem prieks būt kopā joprojām.
Katra izrāde ir jauna pasaule, un līdzās tai katra jauna iestudējuma kolektīvs ir pilns interesantu cilvēku no dažādām dzīves jomām. Nezinu, vai citos dzīves apstākļos man būtu iespēja iepazīt tik daudzu profesiju pārstāvju ar dažādām dzīves pieredzēm – tas ir mans savtīgais ieguvums. Bet tajā pašā laikā arī Jelgava ir ieguvēja – katru reizi, kad cilvēki sapulcējas, lai ko radītu, tas jau bagātina pilsētu. Jelgavā ir senas teātra tradīcijas, un prieks, ka mūsu kolektīvs ir viens no to turpinātājiem.
Laikam jau mīļākais tēls man ir un paliek viena no vazaņķiem izrādē “Princis un ubaga zēns”, kad masu skatos pilnīgā brīvībā dziedājām, dejojām un ālējāmies, tērpti skrandās un sagrimēti visās zilumu un netīrumu nokrāsās. Protams, ir bijis vēl daudz citu lomu, bet varenāku par vazaņķi diez vai var atrast!
Jubilejas izrādē spēlēju istabeni Suzannu, kura gribot negribot tiek ierauta intrigu virpulī. Ir interesanti iepazīt Bomaršē dramaturģiju, redzēt, kā viņš veidojis tēlus, kā būvējis notikumus. Darbs pie izrādes ir kā teātra vēstures apgūšana praktiskās nodarbībās.
Teātris ir interesants tā dažādībā – mani vienlīdz priecē kā drāma, tā komēdija, ja vien pēc izrādes ir sajūta, ka darbs padarīts pēc labākās sirdsapziņas un uz skatuves dēļiem nolikts viss, ko no sevis tajā brīdī biji spējīgs izdabūt.
Vēlu teātrim būt dzīvam, radošam un mūžam mainīgam! Un, protams, vēlu brīnišķīgus skatītājus!
Zane Vītoliņa, grāfiene
Ir pacilātība, lepnums par to, ka piederu šai teātra saimei, un pārsteigums, cik ātri skrien laiks, jo pavisam nesen svinējām teātra 50. jubileju.
Teātrī darbojos kopš 2004. gada, kad mani uzņēma teātra studijā, kas ilga divus gadus. Studiju vadīja režisore Lūcija Ņefedova, kurai esmu ļoti pateicīga ne tikai par aktiermeistarības mācīšanu, bet arī sarunām par dzīvi, mākslu, cilvēkiem un notikumiem. Viņa ir viena no manas dzīves lielajām Skolotājām.
Cilvēki ir mana teātra kodols un saknes, bet teātris ļauj pārtapt, ļauj izmēģināt to, ko nekad nedarītu reālajā dzīvē. Tur var gan dziedāt, gan dejot, gan kauties, ja nepieciešams.
Izrādē “Figaro kāzas” grāfiene ir sarūgtināta par sava vīra neuzticību. Laulībā pavadīti trīs gadi, kuru laikā viņa bijusi uzticīga, gādīga un pārmēru mīloša, līdz, kā saka viņas vīrs, iestājies pārsātinājums un viņam kļuvis garlaicīgi. Tur var vilkt paralēles arī ar reālo dzīvi, kurā vīriešu un sieviešu viedoklis par laulību atšķiras, un tad rodas nesapratne. Grāfiene izrādās pietiekami gudra, lai grāfa intrigas pavērstu pret viņu pašu un rezultātā atjaunotu abpusēju interesi vienam par otru.
Teātrim vēlu skatītājus, jo bez tiem teātris nevar pastāvēt.
