Iestudējot šo izrādi, jutos tā, it kā taisītu filmu, un pēc pirmizrādes līdzīgās izjūtās no skatītāja viedokļa dalījās arī lugas autore, tā režisors Agris Krūmiņš par savu jaunāko darbu Ventspils teātrī – Leldes Stumbres «Kinoamatieri».
Iestudējot šo izrādi, jutos tā, it kā taisītu filmu, un pēc pirmizrādes līdzīgās izjūtās no skatītāja viedokļa dalījās arī lugas autore, tā režisors Agris Krūmiņš par savu jaunāko darbu Ventspils teātrī – Leldes Stumbres “Kinoamatieri”. Rīt pulksten 16 un 19 Ozolnieku tautas namā to pirmoreiz rādīs ārpus teātra mājvietas.
L.Stumbre ir iecienīta A.Krūmiņa dramaturģe, bet īpatnībām, kuru dēļ viņš ievēroja šo lugu, ir savdabīga priekšvēsture. Sākumā “Kinoamatieris” tapa kā scenārijs filmai par Rīgu 1942. gadā, pilsētas reihskomisāra Heinriha Šīdlera attiecībām ar savu laiku un cilvēkiem. Taču kino iecere nepiepildījās un scenārijs pārtapa par lugu, ko oriģināldramaturģijas konkursā pirms pāris gadiem A.Krūmiņš ievēroja tieši tās kinematogrāfisko īpašību dēļ. Ne vien tādā ziņā, ka ainu veidošana un to secības koriģēšana zināmā mērā atgādinājusi kadru montāžu, bet arī tāpēc, ka lugas uzbūve režisoram likusi izšķirties par kino plašu izmantojumu pašā izrādē.
No vienas puses, lugas teksts balstīts vēstures liecību pētījumos. Un izrādes uzdevums bijis iemiesot šo dokumentalitāti – A.Krūmiņa vārdiem, saglabāt tā laika “smārdu” – arī vizuālajā tēlā (rādot no Valsts kinofonofotodokumentu arhīva ņemtās filmas “Sarkanā migla” fragmentus (kinohronika par vāciešu ienākšanu un valdīšanu Rīgā), izmantojot restaurētās tā laika mēbeles un gatavojot tērpus, kuru vēsturiskai atbilstībai uzmanība pievērsta arī tuvplānos redzamām detaļām) un muzikālajā noformējumā (kur līdzās Šnitkes, Bartoka un citu mūzikā tvertajām mirkļa noskaņām laika gara ilustrēšanai izmantoti arī vācu marši).
No otras puses, uz pārējo varoņu fona ar detalizētu izstrādātību lugā uzkrītoši izceļas centrālā tēla Šīdlera daudzšķautņainā personība (ar ko, pēc režisora atzinuma, labi ticis galā pieredzējušais Ventspils aktieris Olafs Indersons), kurā rodama gan vēlme psiholoģiski pētīt laikabiedrus, gan atziņas par savu vietu zemē un laikā, kurā viņš dzīvo. Sižetu veido reihskomisāra sarunas ar apmeklētājiem, un viņu rīcības motīvu pētījumu nolūkā Šīdlers visas šīs tikšanās filmē ar kabinetā iebūvētu kameru. Tāpēc daļu sarunu skatītājs redz nevis “dzīvajā” aktiersniegumā, bet iemūžinātas filmā.
Spēles vietas iekārtojums paredz skatuviski “apdzīvot” visu Ozolnieku tautas nama zāli, kas kļūst par reihskomisāra kabinetu (skatītāju vietas būs uz skatuves un zāles malās).
Režisoraprāt, svarīgs izrādes motīvs, lai cik patētiski tas skanētu, ir jautājums par dzimteni. Šīdlers ir savulaik repatriējies baltvācietis, kas tagad, atgriežoties kā karavīrs, no vienas puses, jūtas kā svešinieks, jo senču muižā saimnieko citi, no otras puses, – nacionālsociālistiskā audzināšana, lojalitāte komandieriem un ticība fīrera idejām viņā mīt līdzās cilvēkam, kura nākotnes plāni saistās nevis ar karu, bet dzīvi zemē, kurā viņš atgriezies un ko mīl.
Autore lugā ievijusi arī kriminālžanra elementus, kas sižeta noslēguma pavērsienā droši vien radīs izbrīna pilnus jautājumus par galvenā varoņa īsto identitāti un tālākajiem notikumiem. Izrādes iespaidos varētu būt vieta pārdomām gan par lugas darbības laika vēsturisko situāciju (latvieši – izdzīvot jeb pielāgoties spējīga tauta; koalboracionisma ētiskums), gan senu lozungu atbalsīm mūsdienu politikā (pie reihskomisāra kabineta sienām ir vācu okupācijas laika propagandas plakāti; tajos paustie saukļi par “jauno Eiropu” ar īpašu zemtekstu uztverti pirmizrādē – dienu pirms Latvijas iestāšanās ES).
Par savu uzdevumu režisors uzskata nevis sniegt viennozīmīgas atbildes uz visiem šiem jautājumiem, bet radīt tēlus un noskaņu, kuras izteiksmīgums un ticamība atkarībā no katra iztēles, pieredzes un vērtību prioritātēm ļautu šos jautājumus katram formulēt un atbildēt pašam.
