Ir 12. februāris. Baltajā zālē vēl palikušas pēdas no XXI Starptautiskā ledus skulptūru festivāla laikā notikušās fantāzijas darbnīcas, bet vakarā kā katru mēneša otro otrdienu Jelgavas Studentu teātrī pulcēsies improvizācijas cienītāji. Taču šoreiz Melpomenes viesistabas durvis veras ātrāk – ierastajā omulīgajā pustumsā mūs sagaida režisore Astra Kacena, kuru esam aicinājuši uz sarunu par 24. februārī pulksten 17 gaidāmo izrādi “Kjogenstāsti”. Sešas japāņu viduslaiku farsa epizodes savu pirmizrādi piedzīvoja pērn maijā, taču tām ir vērts pievērsties Latvijas skatītājam, iespējams, neparastās formas un arī satura dēļ. Līdz šim nospēlētas astoņas izrādes, tostarp veiksmīgi arī Lietuvas festivālā “Theater Kluster 2018”, bet 16. martā izrādes fragments tiks vests uz Latvijas Studentu teātra dienu festivālu Rīgā.
– Kā nonācāt līdz “Kjogenstāstu” iestudēšanai?
2017. gadā norisinājās starptautisks Baltijas valstu amatierteātru festivāls “Baltijas rampa”, kurā valstis “apmainījās” ar režisoriem – Latvijas režisori brauca iestudēt darbus uz Igauniju un Lietuvu, bet viņu režisori pie mums. Tas bija traks eksperiments, ko mēs paši Latvijas Amatierteātru asociācijas valdē inspirējām.
Šajā projektā Jelgavas Studentu teātrī viesojās Tartu Universitātes režisors Kalevs Kudu. Igaunijā viņš ir ļoti pazīstama un ambicioza personība, rīko savu teātru festivālu, strādā gan ar studentiem amatieriem, gan profesionāļiem. Mums izdevās nodibināt kontaktus, un viņš bija ar mieru braukt pie mums iestudēt izrādi “Parīzē es lidoju ar gaisa balonu”, kas tapusi pēc Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs” motīviem. Kad izrāde starptautiskā festivālā Batumi Gruzijā ieguva “Grand Prix” balvu, viņš priecājās un bija gatavs ar mums sadarboties vēl.
Kopīgi izskatījām variantus. Kalevam Kudu ir milzīga pieredze, viņš ir daudz eksperimentējis. Jau 2014. gadā ar saviem studentiem bija strādājis ar “kjogen” dramaturģiju. Mums tas bija kas jauns, latviski tie nebija tulkoti. Meklējām tulkotājus, konsultantus, mēģinājām tuvoties japāņu kultūrai. Iestudējums izvērtās stipri atšķirīgs no tā, kādu redzējumu un metodiku Kalevs bija izstrādājis, balstoties uz “kjogen” filozofiju un mākslu vispār. Tas nav autentisks “kjogen”, bet ir ievēroti ģeometriskie, gaitas nosacījumi.
Tā mēs 2018. gada pavasarī nokļuvām tādā trakā virpulī, jo Kalevs Kudu pie mums varēja būt trīs nedēļas. Strādājām intensīvā režīmā, mēģinājām praktiski katru dienu. Viņu vairāk interesēja mizanscēna, skatuviskais temperaments, azarts, aktiermāksla. Pēc viņa aizbraukšanas paši strādājām ar valodu – veidojām tulkojumu, meklējām “kjogeniskās” intonācijas, kopā ar japonologu Uģi Nasteviču rūpīgi attīstījām runas principu, kur valoda ir ne tikai informācijas nesēja, bet arī gars un enerģija.
Japāņu pasaules uztvere mums nāca tieši ar valodu. Izrādē tiek izteikts teksts, kurš atkārtojas pat trīs reizes. Jau sākumā izskan – es esmu galvaspilsētā, un labi gan man ir gājis, tik daudz darījumu man par labu ir nokārtojušies. Sākumā tas tiek teikts sev, pēc tam arī kalpam un sievai. Tas ļauj uzminēt būtnes psiholoģiju, lielo gandarījumu un lepnumu par sevi. Šajā izrādē daudz kas ir citādi. Aktieriem bija jāaizmirst psiholoģiskais teātris – pavisam jau nevar, bet jāmēģina.
– Skatītājam, kurš ar “kjogen” teātri iepriekš nav sastapies, varētu palīdzēt asociācijas ar laikabiedri – delartisko komēdiju. Kādi ir “kjogen” pamatprincipi?
“Kjogen” ir delartiskās komēdijas radinieks tādā ziņā, ka tie ir izklaides un farsa stāsti. Kopš 16. gadsimta ir apkopoti 260 “kjogen” stāstu. Viens no principiem ir attieksme pret valodu. Otrs – telpa ir bez dekorācijas. Tas ir “mā” telpas princips, kur “mā” ir tukšums. Tukšums ir vieta interpretācijai un radīšanai. Mums šķiet, ja ir tukšums, tas kaut kā jāaizpilda – kaut vai jāiestāda puķe dārzā.
Nevaru teikt, ka mēs ļoti dziļi izpētījām japāņu kultūru, bet meklējām saskares punktus, lai varam izdarīt to, ko režisors prasa un vēl ar jēgu. Ļoti palīdzēja sarunas ar Uģi Nasteviču. “Kjogen” skatuves mākslu raksturo trīs lielumi: šo, čiku un bai jeb priede, bambuss un plūme. Priede simbolizē ilgmūžību, bambuss – izturību, plūme – skaistumu. Kad skatāmies japāņu “kjogen” ierakstus, redzam skatuves iekārtojumā bambusu, vienmēr arī priedi, bet plūmi neredz. Taču plūme ir aktieris.
Uģis Nastevičs ir arī liels folkloras kopējs, un mēs atradām daudzus saskarsmes punktus latviešu un japāņu pasaules izjūtā. Mums arī tā zemtekstu kultūra ir ļoti tuva caur poētiku, caur līdzību vēstījumu, neviennozīmību. “Kjogen” ļauj gan pasmieties un atpūsties tādā sadzīves komēdijas līmenī, gan paliek arī “mā” telpa. Jebkuru sižetu var uztvert vairākos līmeņos. Var skatīties gan pieaugušie, gan bērni. Tas ir viens no japāņu kultūras brīnumiem.
Mums par teātra mākslu ir izveidojušies stabili priekšstati, kas gan tiek dažādi transformēti profesionāļu meklējumos. Ļoti gribējās arī caur citādāku, spilgtu formu iedot to izjūtu par teātri. Kā teicis Imants Ziedonis, “katra kultūras virsotne, kas izšķīdināta mūsu tautā, dara mūsu zemi dīgtspējīgāku”.
– Šo izrādi vedīsiet arī uz Studentu teātra dienu festivālu Rīgā?
Pēc iekšējiem cīniņiem nonācām pie tādas kultūras misijas izjūtas, ka piedalīsimies ar šīs sezonas iestudējumu. Tas ir liels risks spēlēt fragmentu no izrādes, bet mēs jau izmēģinājām pils Ziemassvētku ballē. Protams, lai dabūtu to sajūtu, izrāde ir jāskatās kopumā.
Mēģinājām izveidot alternatīvu šim festivālam, kur izrādei jāiekļaujas 20 minūtēs. 2015. un 2017. gadā rīkojām festivālu “Divi maija vakari” – pirmo Latvijas universitātēm, otru – starptautisku. Studentu teātri ir ļoti spēcīga kustība tiklab Eiropā, kā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Maskavas Universitātē teātri spēlē tik ilgi, cik sena ir mūsu pils. Visur, kur pastāv garīgie, intelektuālie centri, ir teātris. Es būtu ļoti pateicīga liktenim un apstākļiem, ja mums Jelgavā reizi divos gados izdotos to universitāšu teātru kopienu pulcināt. Bet tur vajag atbalstu un spēcīgu menedžmentu, viens teātris to nevar paveikt. Ir arī ļoti interesanti augstskolu kolektīvi. Latvijā mēs esam četri.
– Kādi ir galvenie izaicinājumi, ar kuriem sastopas studentu teātri?
Šodienas “monoizrāžu” un individuālās karjeras būvēšanas periodā, kad mēs visi, it sevišķi jauni cilvēki, domājam, kā atrast savu vietu, būt pietiekami atpazīstamam, materiāli nodrošinātam, turpināt Lauksaimniecības universitātes un ģimenes tradīcijas, izaicinājums ir veidot teātra mākslu, kas ir caur un caur kolektīva.
Mēs esam ļoti attālinājušies no kolektīvās domas. Šodien tiek jau runāts arī par komandas darba principiem, bet teātris vēl ir tā pēdējā šūniņa, kur tu nevari bez tā partnera, izrāde ir kopā būšana. Pat improvizācijā, ko arī teātrī labprāt praktizējam, ja no trupas kāds kādā reizē netiek, viņu izjūtam kā trūkstošu stīgu. Skatītājam un improvizācijas vakaram tas netraucē, bet pašiem ir tāda iekšēja iztrūkuma sajūta.
Izaicinājums ir arī atrast laiku kopā būšanai un gūt no tā prieku. Lai kaut ko radītu, ir kopā jāiegulda laiks. Šodien tas tik dažādi var tikt piepildīts, visu gribam ātri. Bet teātrī ir mēģinājumi, kas notiek vakaros un regulāri.
– Vai, strādājot kopā ar Kalevu Kudu, sanāca parunāt arī par situāciju Igaunijas teātros?
Igauņiem tautas māksla sastopas ar kapitālisma principiem, tāpēc viņi strādā pēc projektu sistēmas. Toties Igaunijas Kultūrkapitāla fonds ļoti labi atalgo savus režisorus, kuri iesniedz projektus, atšķirībā no mūsu Kultūrkapitāla fonda, kas amatieru kustībai finansējumu vispār nepiešķir. Igaunijā amatierkolektīvu ir mazāk, amatierteātru režisoru apmaksas likmes ir līdzvērtīgas profesionālo teātru režisoru likmēm. Igauņu Kultūrkapitāla fonds apmaksāja arī Kaleva Kudu darbu pie mums.
Igaunijā ir elastīgāka sistēma pārejai no amatieru aprindām uz profesionālajām. Jāpiebilst, ka Tartu Universitātē iespējams apgūt arī humanitārās zinātnes. Kalevs no saviem studentiem ir izaudzinājis vairākus aktierus, kas tagad spēlē uz profesionālās skatuves. Igauņi ir tolerantāki pret saviem talantiem – viņi ir gatavi tos ieraudzīt visur. Pie mums tās pasaules ir diezgan šķirtas. Bet, protams, pastāv arī kopīgais – studentiem ir jānopelna, jāizdzīvo, jāizstudē, jāizbraukā pasaule. Tā ir visur, un laika ir maz.
Kā jau minēju, igauņi vairāk strādā tieši ar konkrētiem projektiem – šai lomai man vajag tādu aktieri, es viņu dabonu, mēs nospēlējam, un mūsu ceļi šķiras. Savu teātri mēs esam būvējuši pa trīs lāgiem (Pirmā teātra mājvieta bija Valdekas pils (kopš 1968. gada). 1991. gadā teātra aktieri blakus esošajā LLU Studentu atpūtas hallē izprojektēja un uzbūvēja unikālu koka amfiteātri ar 150 skatītāju vietām, grimētavām, zemskatuvi, gaismu griestiem, ko 1999. gadā, mainoties ēkas īpašniekiem, nācās nojaukt. 2000. gadā skatuves dēļi tika pārvesti uz Tehniskās fakultātes praktiskās lopkopības laboratoriju telpu Jāņa Čakstes bulvārī 5a, kur aktieri uzbūvē skatuvi no jauna. Kopš 2011. gada teātrim ir pašu rokām izbūvēta, iekārtota treniņzāle, tērpu un dekorāciju noliktava un vēsturiskā mākslas telpa – Melpomenes viesistaba –, kurā uzkavēties pirms izrādēm – red.). Varam dekorācijas uztaisīt, naglu iedzīt, prožektoru vai vadu nomainīt. Mums ir tā iespēja dzīvot un elpot teātrim kā organismam. Būt uz skatuves ir viens, bet kādam ir jāsēž arī pie pults un jāpaspīdina tā gaisma, lai aktieri redzētu. Mēs dodam iespējas apgūt visas pozīcijas. “Kjogenstāstos” arī meitene sēž pie pults, gaismo un skaņo izrādi. Tādā pasaules teātra izjūtā tas ļoti palīdz, ka tu vienā brīdī esi aktieris, bet nākamajā – gaismotājs. Paši joprojām mazgājam grīdas, arī pāraujam kājas.
Tā ir daļa no teātra ētikas, ko man savā laikā ielika Smiļģa skolniece Pionieru teātra režisore Māra Priede. Mums ir bijusi tā laime šeit veidot tādu teātri, kas nav ikdienišķa vieta. Esam vienīgais studentu teātris Latvijā ar savu mītnes vietu – teātri. Tas ir ar pašu studentu mīlestību būvēts. Neviena nagla un špakteļlāpstiņa pie sienas nav pielikta ar darba apmaksu, tikai ar mīlestību un brīvā laika entuziasmu. Domāju, Jelgava var ļoti lepoties ar universitāti.
