Uz improvizācijas teātrasporta mačiem ikreiz dodos cerībā savā nopietnajā ikdienā ieviest kādu jautrības mirkli.
Uz improvizācijas teātrasporta mačiem ikreiz dodos cerībā savā nopietnajā ikdienā ieviest kādu jautrības mirkli. Nupat nedēļas sākumā Jelgavas Studentu teātrī aktieri atkal sacentās asprātībās un skatītāja sasmīdināšanas mākā. Šoreiz sevi kā improvizatorus vispirms pieteica teātra jauniņie dalībnieki. Un es kāri tvēru mirkli.
Skatuviskā darbība risinās mājīgā telpā, kur skatītāju zāle ir tikai nedaudz lielāka par aktieriem atvēlēto dēļu grīdu. Improvizācijas teātrī ir nozīmīgi, lai uz skatuves notiekošā vērotājs būtu iespējami tuvu notikumam, jo viņš veido daļu no teātrasporta. Skatītājs izvēlas situāciju, kādā varētu atrasties ainiņas spēlētājs. Ar tieši viņam veltītu rozi par īpaši tīkamu teātraspēli skatītājs lidojumā sārto ziedu var sniegt sev tīkamam aktierim vai aktrisei.
Teātrasporta mačus vēro trīs tiesneši. Arī viņi ir spilgtas personības, kam ir uzdevums novērtēt aktieru komandu darbu. Savukārt skatītāji par netīkamu tiesnešu vērtējumu viņiem velta samitrinātus sūkļus.
Vairāku gadu laikā man izveidojies patīkamo aktieru un aktrišu tops. Pirmo gan mazāk, bet pēdējās toties ir nepārspējamas. Tik enerģiski un bezkompleksaini sabužināt matus un pārbolītām acīm ainiņā “Trīs mirušie” stāstīt par savu pirmsnāves dzīvi prot laikam tikai Gita. Pārliecinošu grimašu veidošanā burvīga ir arī Sintija, jo skatītāju izvēlētos defektus – šķībus vaibstus, acu mirkšķināšanu un valodas raustīšanu – viņa attēloja perfekti. Interesanti, jo visi smejas par pāris ļaužu izdarībām!
Teātrasportā skatītājs var no sirds izsmieties par nebūšanām, kas varētu piemeklēt viņu pašu, bet ko neviens nevēlētos piedzīvot. Reizēm šķiet – tāda ļauna ņirgāšanās, bet patiesībā tas ir pozitīvs lādiņš, ar ko var dzīvot nedēļām.
Katrs teātrasporta mačs ir kā neprognozējams piedzīvojums. Ir vairāki paradumi vai ieražas, ko izmēģinot gribas turpināt. Teātrasportam ir jāiepatīkas. Un tad, ja patīk, tas kļūst par atkarību šā vārda pozitīvā nozīmē. Aktieri ir slimi ar teātri, savukārt skatītāji saslimst un katru reizi savā plānotājā ar aizrautību ievelk pāris aizņemtu stundu, kuru laikā pavisam noteikti izdodas aizmirsties no ikdienas rūpēm un pabaudīt dzīvi pavisam citā pasaulē.
Mans teātrasportistu iznācienu vērtējums mērāms tajā, cik bieži vakara laikā jāsmejas līdz asarām. Šoreiz tas notika vairākkārt. Un jo lielāks prieks, ka tik nopietnajā ikdienā izsmieties no sirds uz teātri atnāk vēl vesels pulciņš ļaužu, kas gluži tāpat kā aktieri arī ir individualitātes, par kuru smiekliem savureiz jāsmejas vairāk nekā par “teātrasportistu” izdarībām.
