LLU Studentu teātris piektdien, 3. jūnijā, no pulksten 16 aicina savus visu laiku aktierus, režisorus, improvizatorus un radošos draugus uz kopīgu satikšanās nakti teātrī Jāņa Čakstes bulvārī 5a.
Kā jauns students ticis ievilināts teatrāļu pulkā, no savas pieredzes mēģina atcerēties Kaspars Žūriņš. «Atbraucot uz Jelgavu un kļūstot par Lauksaimniecības mehanizācijas jeb par tagadējās Tehniskās fakultātes studentu, nolēmu, ka vērts iesaistīties arī kādās citās aktivitātēs. Tā nokļuvu Studentu teātrī,» stāsta K.Žūriņš, kurš Jelgavas Studentu teātrī pieredzējis ne nu gluži visus tā pastāvēšanas 70 gadus, bet daži gadu desmiti gan varētu sanākt. «Kāpēc teātris? Neteikšu, ka ļoti cieša, bet šāda tāda saskarsme ar skatuvi bijusi arī pirms tam – gan ne skolā, bet nedaudz vēlāk, piemēram, Priekuļu dramatiskajā kolektīvā.»
– Uz apkārtējā vidē iederīgās, bet diezgan eksotiskās ēkas fasādes lieliem burtiem rakstīts – Studentu teātris. Diezgan bieži iznāk uz afišām vai sludinājumiem lasīt vienu no diviem variantiem – LLU Studentu teātris vai Jelgavas Studentu teātris. Vairāk sevi identificējat kā vienu vai kā otru?
Vispirms jau jāpriecājas par to, ka esam laikam vienīgais studentu teātris Latvijā paši ar savu ēku. Viegli tas nenācās, līdz tam darbojāmies Valdekas pilī, bet 1990. gadā pārcēlāmies vien pārsimts metru tālāk, uz mūsdienās diemžēl jau nojaukto unikālo koka amfiteātri ar 150 skatītāju vietām. Tagadējo teātra ēku Jāņa Čakstes bulvārī 5a, kur reiz atradās Tehniskās fakultātes praktiskās lopkopības laboratorijas, ieguvām 2001.gadā.
Iekšēji tā asociācija ir tāda, ka esam Jelgavas Studentu teātris, jo darbojamies Jelgavā, bet Jelgava savukārt, vismaz mēs uz to tiecamies, ir studentu pilsēta. Faktiski es par nosaukumiem šādā aspektā pat īpaši neprātoju, likdams starp tiem vienlīdzības zīmi.
– Nav tā, kā dažreiz gadījies dzirdēt no viena otra cita LLU kolektīva dalībniekiem par tādu kā pašpietiekamības sajūtu – mēs par sevi, pilsēta par sevi?
Teātrī šādus simptomus noteikti neesmu novērojis. Arī attiecībā uz skatītājiem, lai gan neviens tādus īpašus pētījumus nav veicis. Jāņem vērā arī specifika – uz izklaidējošo daļu, kā nosacīti var dēvēt improvizācijas izrādes vai teātrasporta turnīrus, lielākā daļa publikas nāk no pašu studentu un pilsētas jaunatnes vides, jo galvenokārt pulcējas ieinteresēti draugi un atbalstītāji. Uz nopietnām izrādēm, kā Čehova «Mežainis», nāk ne tikai aktieru, bet arī teātra draugi no visas pilsētas. Saprotu, ka zālīte mums, maigi izsakoties, neliela, bet līdz šim visas izrādes bijušas pārpildītas.
– Bet vai aktieri arī sadalījušies «lielo lomu» un izklaidējošā žanra spēlētājos? Tu, piemēram, aizvadītā gadā pašā nogalē par lomu jau pieminētajā «Mežainī» nopelnīji labākā aktiera titulu starptautiskajā studentu teātru festivālā «The Mask 2015» Gruzijā. Diez vai pēc tāda panākuma atliek daudz laika un vēlēšanās improvizēt kopā ar «jaunajiem gurķiem»?
Pamati jau ir vieni un tie paši un visiem. Bet nav jau tā, ka tevi uzreiz kāds laiž uz lielās skatuves galvenajā lomā. Regulāri notiek «mači» – tā mēs saucam improvizācijas teātrasporta sacīkstes, tur arī jaunajiem ir īstā iespēja sevi parādīt. Labākie tiek pie arvien garākām epizodēm, un, ja režisorei Astrai Kacenai iecerēts uzvest kādu lugu ar atbilstošu tēlotāju, iespējams tikt arī pie galvenajām lomām.
– Pats, spriežot pēc rezultātiem, sekmīgi (K.Žūriņš ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra direktors – red.) strādā atbilstoši LLU apgūtajai profesijai vai, plašāk sakot, savā nozarē. Vai negadās tā, ka darbošanās Studentu teātrī dažu aizrauj tiktāl, ka iepriekš izvēlētā agronomija vai lopkopība tiek ziedota uz skatuves mākslas altāra?
Ir bijuši tādi gadījumi, turklāt ne viens vien. Vairāki pēc tam izmācījušies par režisoriem un aktieriem Latvijas Kultūras akadēmijā vai Kultūras koledžā. Citi šajā jomā atraduši savu nopietnu vietu, citi pievērsušies izklaides biznesam. Varbūt visspilgtākais pārkvalificēšanās piemērs ir diemžēl jau nelaiķis Māris Liniņš, kurš sāka mūsu Studentu teātrī, bet savu mūža lomu nospēlēja kā Kaspars Hauzers Jaunajā Rīgas teātrī. Roberts Segliņš izstudējis režisora zinības un vada Valmieras Viestura vidusskolas Tautas teātri «Sprīdītis». Uģis Točs pēc Kultūras koledžas pabeigšanas ļoti aktīvi vada dažādus pasākumus.
– Pašam doma pārkvalificēties nav bijusi?
1994. gadā mums bija ļoti spēcīga izrāde – Eižena Jonesko «Basgalvainās dziedātājas» iestudējums, ar ko Latvijas amatierteātru festivālā dabūjām galveno balvu un pēc tam pārstāvējām Latviju Tondēras festivālā Dānijā un Edinburgas festivālā Skotijā.
Tur bija vismaz nedēļa ļoti interesanta darba jau tādā, kā teikt, profesionālā režīmā. Un es sapratu, ka man pareizākā izvēle ir palikt ar teātri draugos, bet hobija līmenī. Profesionālā režīmā man tas ne līdz galam patiktu. Ne velti esmu izvēlējies pavisam citu profesiju.
– Vai nav tā, ka amatierteātrim, salīdzinot ar citiem, kā agrāk sauca, mākslinieciskās pašdarbības žanriem, ir vislielākā atšķirība starp profesionālo un, kā teici, hobija līmeni? Augsta līmeņa amatierkori (kaut vai «Kamēr» vai mūsu pašu «Spīgo») ierakstā ne katrs atšķirs no profesionāļiem. Diez vai to pašu var teikt par amatieru un profesionālajiem teātriem, kaut arī luga būtu pavisam bāla un režisūra – pavirša?
Es neredzu atšķirību tādā plāksnē, ka profesionāla dziedāšana tomēr ir profesionāla dziedāšana, kas vienmēr atšķirsies no parastas dziedāšanas. Drīzāk atšķirība ir ārējā formā – mēs redzam lielos Dziesmu un deju svētkus un priecājamies par labo kopējo līmeni. Bet tas lielais kopkoris sastāv no daudziem maziem korīšiem, kuriem katram ir savs mērķis un līmenis. Lai panāktu to augsto vidējo līmeni, katru gadu un vēl biežāk notiek liela un nežēlīga atsijāšana. Gala rezultātā mēs redzam Mežaparka lielo estrādi un priecājamies par šo vienoto spēku.
Teātriem nav tādas kopējas masu kustības, kas vienotu amatierus ar profesionāļiem.
– Un nav arī kopēju dziesmu, jo teātris spilgtāks, jo atšķirīgāks no citiem.
Katrā kolektīvā izveidojas savs standartiņš vai tā kvalitātes latiņa, ko noteikti gribas sasniegt. Un tālākais ir ļoti atkarīgs no kolektīva vadītāja, režisora – kādas prasības tiek izvirzītas. Un dalībniekiem – kā tās tiek pildītas. Kāda ir iekšējā vīzija un uzdevumi.
Var sanākt kopā, lai patīkami kopā ar citiem pavadītu brīvo laiku, var tikmēr risināt sarežģītas filozofiskas un morāli ētiskas problēmas, lai caur labu dramaturģiju meklētu dzīves jēgu.
– Ceru, ka Jelgavas Studentu teātra septiņdesmitgades svinību dalībniekus gaida gan patīkama laika pavadīšana, gan patīkamas atmiņas un nākotnes vīzijas.
Tā kā studentu teatrālā izpaušanās darbība pamatā noris divos virzienos – improvizācijā un darbā pie izrādēm, turklāt abi radošie virzieni ieņem vienlīdz nozīmīgu lomu teātra skatuves dzīvē, viesiem būs iespēja noskatīties gan izrādi «Iegriez Ziedoni» (pulksten 17), gan vērot un pašiem līdzdarboties improvizētā izrādē. Protams, kā jau svētkos, viesi tiks aicināti izteikties sveicienā sev tuvā skatuves valodā. Nakts gaitā paredzēts svētku nakts piedzīvojums – zibakcija teātra agrākajā mītnē Valdekas pilī.
Ar prieku gaidīsim, diemžēl jāatgādina, ka mūsu telpas nav bezizmēra, tāpēc ielūgumus nesaņēmušie lūgti interesēties pa tālruni 26323327 vai [email protected]. (Līdzi vēlams ņemt nelielu groziņu un 10 eiro dalības maksu.)
