Populārais aktieris Ģirts Ķesteris Jelgavā viesosies brīvdabas izrādē “Saimnieks meklē saimnieci”.
Ģirtu Ķesteri izdodas sastapt īsi pirms došanās uz Kurzemi neilgā atpūtā. Pavisam neilgā, jo jau 15. jūlijā pulksten 19 Jelgavas Pasta salā notiks “Pannas teātra” izrāde “Saimnieks meklē saimnieci”.
Komēdija jeb TV šovs lauku sētā, kā to nosaukuši izrādes autori un organizētāji, šajā vasarā viesosies vairākās Latvijas pilsētās. Spilgti tēlu raksturi, komiskas situācijas un negaidīti sižetu pagriezieni – tas viss jaunajā Guntas Kalniņas sarakstītajā un Jura Rijnieka režijā iestudētajā komēdijā, kas ļaus izsmieties ne tikai par mīlas trijstūra radītajām peripetijām, bet arī par televīzijas šovu spožumu un postu.
TV šova veidošanas aizkulises, kuriozi filmēšanas laukumā, “netīrās veļas” mazgāšana TV kameru priekšā. No meliem līdz patiesībai, no smiekliem līdz asarām, izrādes notikumi noved pie atziņas, ka īstā dzīve ir tepat blakus, nevis TV ekrānā.
Izrādes autore scenāriste G.Kalniņa kopā ar “Pannas teātri” jau iepriekš radījusi komēdijas “Gribu bērnu” un “Kukulis”. “Pannas teātris” ir izrāžu apvienība, ko tūkstošiem skatītāju jau iepazinuši izrādēs “Tētis”, “Tāda es esmu”, “ Puse no sirds”, “Līgavainis”, “Jaunais tētis”, “Gribu bērnu!”, “Kukulis”, “Bruņota un bīstama”, kas likušas skatītājiem izjust jautrību gandrīz visos kultūras centros Latvijā, kā arī priecējušas tautiešus Īrijā, Zviedrijā, Austrālijā, Amerikā un citur, informē producente Antra Rijniece.
“Man ar meitu ir ikgadējs pasākums – vismaz dažas dienas izrauties un braukt uz Jūrkalni atpūsties. Par šīsvasaras pagaidām samērā nelāgo laiku nemēdzu žēloties – parasti, kad esam apmetušies Jūras mājā, vienmēr līst. Man pat nevajag skatīties laika prognozi,“ stāsta populārais aktieris Ģirts Ķesteris.
– Un tad Jelgavā gaidām uz “Pannas teātra” izrādi “Saimnieks meklē saimnieci”…
Arī tas ir lietus pasākums. Ikgadējā tūrē pa brīvdabas estrādēm Latvijas skaistākajās vietās vismaz pāris reizes piedzīvojam īstas lietusgāzes. Tomēr pasākums netiek atcelts vai pārcelts, skatītāji ir pacietīgi, mūs gaida un skatās. Būtībā tas ir apbrīnojami, pat neaprakstāmi. Atceros, kad bija televīzijas “Ugunsgrēka” Jāņi Limbažos – tas bija tas slavenais gads, kad bija plus seši grādi Ziemassvētkos un apmēram tikpat daudz Jāņos. Skatītāji divas stundas agrāk ierodas uz pasākumu un četras piecas stundas gandrīz vai Sibīrijas apstākļos pacietīgi gatavi sēdēt un baudīt, ko nu mēs tur rādām.
Es apbrīnoju latviešu skatītāju, laikam teātris pie mums nekad nenomirs. Mums ir vislabākais skatītājs, un tā nebūt nav tukša frāze.
– Nākamgad Jelgavas Pasta salā jums (praktiski visvairāk skatītājiem, jo skatuvei jau ir jumtiņš) no lietus varētu būt drošāk, jo ir iecere pārklāt jumtu arī pār skatītāju vietām.
Pirms gada bijām Jelgavā ar “Skroderdienām Silmačos”. Tas mums bija tāds liels iepriecinājums. Palika iespaids, ka Jelgava līdz ar Pasta salu ir veiksmīgi atradusi šo neatkarīgo kultūras centru, jo tur jau notiek ne tikai brīvdabas teātra izrādes, bet arī daudz kas cits, kaut vai smilšu un ledus skulptūru festivāli.
Bet pati ne pārāk lielā estrādīte ir burvīga ar to, ka skatītāji sēž būtībā amfiteātrī. Tātad tā nav vienkārši kaut kāda brīvdabas platforma, bet ļoti veiksmīga izvēle.
Jelgava man nav sveša pilsēta – kad es vēl mācījos skolā Valmierā, šeit dzīvoja mana vecmāmiņa, tēva māte Elza, kuru mīļi saucām par Jelgavas memmi. Vasarās ciemojos pie savām vecmāmiņām gan Rīgā, kur dzīvoja mātes māte Milda, gan Jelgavā. Tāpat arī Siguldā, kur dzīvoja mana tēva mātes māsas.
Jelgavas braucienu es vienmēr atceros kā notikumu, kā kaut ko ļoti īpašu. Protams, tad es skatījos ar bērna acīm. Regulāri apmeklējām to pludmali, kur bija iespējams iznomāt laivas (cik zinu, tas Jelgavā iespējams arī tagad). Tāpat daudz staigājām pa pilsētu. Tad tā šķita pavisam citāda nekā tagad. Es saprotu, ka daudz kas pamainījies uz labo pusi, bet toreiz, bērna acīm raugoties, Jelgava man bija viena no romantiskākajām pilsētām. Lai gan daudzi vecāka gadagājuma cilvēki to uztvēra kā savu seju zaudējušu pēc Otrā pasaules kara.Jau paaugoties, pusaudža gados, arī tagad, Jelgava man vairs nešķiet tāda, ir tikai dažas atsevišķas zonas. Bet tās ir ļoti veiksmīgas. Kaut vai tā pati Pasta sala, kas ir ne tikai kultūras, bet vispār veiksmīgs izklaides un atpūtas objekts.
– Jūsu radošajā biogrāfijā ir garš saraksts ar ļoti nopietniem un nozīmīgiem darbiem teātrī. Kā tas saskan ar “Saimnieks meklē saimnieci” un tamlīdzīgām izrādēm, ko gluži par klasiku vis nenosauksi?
Teātris manā uztverē nav iedalāms stingri noteiktos žanros. Teātris jau pats par sevi būtībā ir žanrs, kas ietver gan traģikomiskos, gan dramatiskos, gan melodramatiskos, gan izteikti traģiskos aspektus. Es kā Pētera Lūča uzticams skolnieks jau Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē, kur ievērojamais režisors mums pasniedza runu un arī vēlāk, strādādams Valmieras teātrī, ļoti respektēju, piemēram “Meldermeitiņu”, kuras “tētis” praktiski bija Pēteris Lūcis. Brīvdabas pasākumi bija ļoti pateicīgi, lai īstenotu praksē tādu jēdzienu kā muzikāli dramatiskās izrādes.
Galu galā viena no manām mīļākajām lomām Dailes teātrī ir Reja Kūnija un Džona Čepmena komēdijā “Ar vīru nav viegli”, kur spēlēju Nūģi, kuru nevar neiemīlēt. Tas ir vārdos neaprakstāms mīļš kretīns visās iespējamās izpausmēs. Starp citu, tā ir visilgāk spēlētā izrāde Dailes teātra pašreizējā repertuārā – jau no 2011. gada janvāra. Komēdija ir tāds žanrs, kas ietver sevī daudz dažādu aspektu. Mēs varam tikai spēlēt, bet varam arī dzīvot komēdijā. Tad šī tēla veidošana nereti mēdz izvērsties pat daudz sarežģītāka nekā tā saucamajos nopietnajos žanros. Pateicoties tam, ka mēs esam “Pannas teātra” komanda jeb tā saucamā “blice”, esam jau labi sastrādājušies. Kaut vai mans partneris Aldis Siliņš tepat no Dailes teātra, ar kuru dalām vienu grimētavu, tāpat daudzi kolēģi no “Ugunsgrēka” un no “Pannas teātra” ļoti labi pārzina ne tikai komēdijas, bet arī brīvdabas muzikālo izrāžu specifiku. Piemēram, Zane Daudziņa. Vai Līga Zeļģe, kas “Saimnieks meklē saimnieci” izrādē dublējas ar Zani.
Primāri tas bija mans ierosinājums pirms trim vai četriem gadiem, ka kopā ar “Ugunsgrēka” scenāristēm Guntu Kalniņu un Intu Bernovu, sapulcinot tos pašus labos aktierus, vajadzētu ko uztaisīt arī “Pannas teātrim”. Tā tapa pirmā izrāde “Gribu bērnu”.
– Ko varat teikt par TV seriāliem?
Nu viens jau ir godam beidzies. Neteiksim, ka gluži dabīgā nāvē, pārtraukt šo projektu bija apzināta izvēle. Cilvēkiem varbūt grūti saprast un pieņemt, kā tad nu mēs tā – bez “Ugunsgrēka”? Tomēr, desmit gadu dzīvojot “Ugunsgrēka” arēnā, ieskaitot arī “Neprāta cenu”, nonācām pie secinājuma, ka resurss ir tik liels, cik tas ir. Kopš piedzimšanas bērns jau ir krietni paaudzies, desmit gadu vecumā to var laist tautās. Jānosvin apaļā jubileja, un lai viņš dzīvo tālāk savu dzīvi.
Vieta jau nekad tukša nepaliek, gan jau būs kāds jauns seriāls, par kuru man vēl nav gluži precīzas informācijas.
– Un ko varat teikt par tām nopietnajām lomām (lai gan pirms brīža sacījāt, ka tā nemaz nevajag šķirot, bet tomēr)?
Arī dramatiskajos iestudējumos, ieskaitot Aleksandra Morfova dramatizēto un režisēto amerikāņu rakstnieka Kena Kīzija romānu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (daudziem šis sižets pazīstams arī no izcilās Miloša Formana filmas ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā) skatītāju zālē atskan daudz smieklu. Neraugoties uz to, par kādām tēmām mēs runājam.
– Bet tas taču ir traģisks “gabals”!
Jā, pēc būtības tā ir, bet, tajā līdzdarbojoties, mēs saprotam, ka skatītājs pat ir spiests smaidīt, raudāt un līdzi just, tas notiek pārmaiņus visas izrādes garumā.
Man vienmēr šķitis, ja aktieris arī dramatiskajās lomās liek cilvēkam pasmaidīt, tad tā ir veiksme. Es pat ar to ļoti lepojos.
– Esat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni…
Parasti es smaidot atbildu, ka cilvēks, kurš vismaz astoņus gadus filmējies “Ugunsgrēkā” un sagādājis prieku TV skatītājiem, ir to pelnījis. Šādu jautājumu uzdeva mans Dailes teātra kolēģis Juris Žagars: “Par ko tev, Ģirt, iedeva to ordeni?” Uz ko atbildēju: “Nofilmējies tu tik ilgi “Ugunsgrēkā” un sagādā skatītājiem tik daudz prieka.”
Protams, droši vien ir arī citi aspekti, bet katrā ziņā es lepojos ar šo ordeni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī manam brālim ir Triju Zvaigžņu ordenis. Tas viņam (Andrim Ķesterim – red.) piešķirts par nopelniem, kad viņš vadīja iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Man bija arī divi vectētiņi, kuri kalpoja Latvijas armijā kā virsnieki. Tas iekšējais kods mums tāds ir.
– Nav tā, ka gribējies atteikties no šī ordeņa, kā darījis viens otrs no pretendentiem, jo, lūk, valdība nav laba un tamlīdzīgi?
Kāpēc gan būtu jāatsakās no valsts apbalvojumiem? Saprotu, ka šis jautājums tēmēts uz režisoru Alvi Hermani, bet, manuprāt, tā nebija viņa attieksme pret ordeni, bet ordeņa tā brīža pasniedzēju. Esmu bijis vairākās šajās apbalvošanas ceremonijās, arī kā aktieris. Es vienmēr jūtu īpašo gaisotni, kas tajā ir. Mēs, latvieši, gan nereti mēdzam ierauties stūrītī un nokautrēties pat par tādu sevišķu apbalvojumu kā Triju Zvaigžņu ordenis.
Atceros, kopā ar režisoru Mihailu Gruzdovu un viņa iestudētajām “Mistērijām” aizbraucām uz Krieviju, uz Pēterburgu. Mums bija pēdējā izrāde skatē “Baltijskij dom”. Pēkšņi žūrija pārrakstīja apbalvojumu, kas jau bija paredzēts kādam krievu aktierim, un iedeva to man. To stāstu tāpēc, lai atgādinātu, cik lielā mērā krievi prot sumināt un pateikt paldies par to, ko tu esi paveicis.
– Dailes teātrī pašreiz ir starpsezonu laiks. Kuru no iepriekšējās sezonas lomām uzskatāt par būtiskāko?
Man bija laba sadarbība ar režisoru Vladislavu Nastavševu izrādē “Peldošie – ceļojošie”, kas gan nepiedzīvoja ilgu mūžu uz Dailes teātra skatuves. Acīmredzot tūkstošvietīgā zāle un tik ļoti specifisks iestudējums ir tādas lietas, kas viena otru nepapildina. No skatītāju zāles varētu būt kādi desmit procenti, kurus tas interesē kā mākslas fakts. Bet es ļoti priecājos par šādu iespēju un sadarbību, lai gan Vlads nav tas vienkāršākais režisors. Taču viņam ir idejas un ambīcijas.
– Varbūt ieskicēsiet kaut ko no nākamās sezonas plāniem?
Tā būs sadarbība ar “Dzeguzes ligzdas” iestudētāju Aleksandru Morfovu izrādē pēc Tomasa Vinterberga filmas “Svinības” motīviem, protams, skatuves versijā. Tomass Vinterbergs ir ievērojams dāņu režisors, kustības “Dogma” pārstāvis. Tiesa, vēl nav nekādas pavēles par aktieru apstiprināšanu lomām, tomēr ceru, ka izdosies, jo ar šo režisoru man patīk strādāt. Lai gan mums savulaik ir bijis pat kaut kas līdzīgs konfliktam – gatavojot izrādi “Finita la comedia” Aleksandrs Morfovs mani “noņēma no distances”. Acīmredzot iemesls bija tas, ka mēdzu būt ļoti brīvs mēģinājumu procesā, un mana atraisītība un pat tāds kā huligānisms mēģinājumos piespieda režisoru spert šo soli. Pēc “Dzeguzes ligzdas” domāju, ka esam pieslīpējušies.
