Maikls Freins «Teātris aiz skatuves». Liepājas teātris. Režisors Valentīns Maculēvičs.
Maikls Freins “Teātris aiz skatuves”. Liepājas teātris. Režisors Valentīns Maculēvičs.
Pieņēmums par to, ka labu dramaturģiju nevar sabojāt neveiksmīgs skatuves uzvedums, kā izrādās, ir aplams. Vajag tikai nedaudz pielikt pūles, lai vislabākais, asprātībās kūsājošais darbs “saļimtu” gaudeni garlaicīgā bezspēcībā, norādot uz savu “radītāju” nespēju atdzīvināt lugas dvēseli. Tā noticis ar Liepājas teātra izrādi “Teātris aiz skatuves”, kuru režisējis Valentīns Maculēvičs. Skatītāji, kuru teātra pieredze sniedzas dziļāk pagātnē, noteikti atcerēsies Nacionālā teātra pēdējo gadu labāko komēdiju “Lampu drudzis”, kuru iestudēja Alfrēds Jaunušans ar lielisku aktieru ansambli. Spēcīgajās komiskajās raksturlomās darbojās Uldis Dumpis, Elza Radziņa, Ilze Rūdolfa u.c. Tā bija izrāde notikums, pierādījums izņēmumam, ka arī latviešu teātris ar latviešu trupas aktieriem spēj atdzīvināt labu un asprātīgu komēdiju pasaules teātra pieredzes labākajos paraugos. Kāpēc pieminu pagātni? Tāpēc, ka daudziem skatītājiem, kas apmeklēja liepājnieku piedāvāto komēdiju, redzes, dzirdes un atmiņu pieredze vēl bija saglabājusi nojautas par komēdijas žanra brīnišķo raksturu. Un liela bija viņu vilšanās, sastopoties ar skatuves “produktu”, kuru mums piedāvāja režisors V.Maculēvičs.
Maikla Freina luga “Noises Off” Liepājas teātra versijā ieguvusi nosaukumu “Teātris aiz skatuves”, kas pēc būtības ir precīzs šīs lugas idejas izteicējs. Luga asprātīgi, ironiski un sakāpināti vēsta par to, kā top izrāde, cik dažkārt bezjēdzīgi sīkumi, personīgās ambīcijas un objektīvi/subjektīvi faktori veido mākslas brīnumu, ko dēvējam par pirmizrādi. Lugas autors mēģinājis uzrakstīt gandrīz patiesību par teātri un aktieriem, par vilinošajām skatuves aizkulisēm un aktieru uzvedību, kas tikai nedaudz izpušķota ar ironijas piedevām. Lugas trīs cēlieni parāda izrādes tapšanu kopumā – vienu un to pašu notikumu izrādes ģenerālmēģinājumā no aizkulisēm un izrādi, kādu to redz skatītāji.
Sen jau zināmā patiesība par to, ka komēdiju nevar spēlēt kariķēti vai speciāli uzsverot tās vieglprātīgo dabu, Liepājas teātra gadījumā nezin kādēļ ir piemirsta. Aktieru ansamblis, ietērpts klauniski spilgtās “nestila”, acīs cērtošu krāsu kombināciju drēbēs, atbilstoši savam ārējam veidolam arī “darās”. Grūti uzminēt iemeslu, kāpēc tērpu māksliniece Maija Vingre un režisors V.Maculēvičs tik drošu roku pārvērtuši visu izrādi par arlekīnu parādi. Vērojot bezjēdzīgo darbošanos uz skatuves, pārņem rūgta, nebūt ne komēdijas “pēcgarša”. Sājā pēcsajūta liek domāt par vārdu “profesionālis” visās tā kategorijās. Scenogrāfa Vara Siliņa veidotais skatuves dekors neizsauc asu protesta reakciju, taču nekādā ziņā arī nav nosaucams par asprātīgu vai novatorisku skatījumu uz komēdijas vidi. Tāpēc jo vairāk izbrīna tērpu neadekvātums scenogrāfa skatuves iecerei.
Aktieri ar šļaugano komēdiju cīnās, kā var un prot. Cits ar lielākiem, cits – ne tik ievērojamiem panākumiem. Atzīstami aktrises Dotijas Otlijas lomā darbojas Anda Albuže, un, jāsaka, viņai tomēr veicies, jo atšķirībā no S.Jegļevskas, I.Jurjānes, Ē.Vilsona un U.Stelmakera visa izrāde aktrisei nav jāpavada bezgaumīgi spilgtās, atbaidoši dīvainas piederības drēbēs. Iespējams, režisoram, veidojot šo izrādi, bijusi kāda viltīga iecere, kas, protams, nav realizējusies. Varbūt. Tikai tā arī mūžīgi paliks kā neatminams noslēpums. Taču produkts, kuru pārdod kā profesionālu izrādi komēdiju un par kuru skatītāji tomēr maksā naudu (!), izrādījies stipri sabojāts.
“Visas manas cerības”. Liepājas teātris. Režisors Semjons Losevs
Gluži citādu iespaidu atstāja Daugavpils teātra viesizrāde “Visas manas cerības”. Izrādi pēc M.Gorkija lugas “Vasa Žeļeznova” motīviem veidojis Krievijas viesrežisors Semjons Losevs.
M.Gorkija pārradītais mūžīgais stāsts par Māti, tās stingro, valdošo roku visās dzīves jomās, darot tikai labu saviem mīļajiem (šajā gadījumā saviem bērniem), beidzas ar katastrofu visai ģimenei. Režisors S.Losevs dramatisko izrādes notikumu ķēdi veidojis kā līdzsvarotu, ārēji harmonisku ģimenes dzīves ritumu, kurā ik pa brīdim gluži negaidīti kā zemūdens aisbergs iznirst kāds negaidīts notikumu pavērsiens. Čehoviskā stila dzīves modelis, kas dominē izrādes kopnoskaņā, tiek profesionāli atšķaidīts ar Gorkija pasaules rūgtuma un traģisma devu. Izrādes telpa veidota kā lielas lauku muižas viesistaba, kurā koncentrējas notikumu mezgli. Telpas iekārtojumā sadarbojušās divas scenogrāfes – T.Sopina (Krievija) un Daugavpils teātra scenogrāfe I.Kokina. Par klasiski un stilistiski izturētiem jāsauc I.Kundziņas veidotie kostīmi, kā arī izrādē izmantotie krievu klasiskās mūzikas fragmenti.
Vasas Žeļeznovas lomā – aktrise Vera Hramņikova, kas līdz sāpēm smeldzīgi izdzīvo galvenās varones Mātes dzīvi. Ārējais miers un dzīves sakārtotība, kas valda viņai apkārt, ir tikai šķietamība. Viņas devīze “Viss labākas nākotnes vārdā, viss bērnu labā” noved šo dzimtu pie traģiskas katastrofas. Vasas vīrs, par viņu gados jaunāks plencis un uzdzīvotājs, mirst “vardarbīgi brīvprātīgā” nāvē, saņemot no savas sievas rokām mazu pulverīti, jo vīra/tēva pedofilijas skandāls draud sagraut abu meitu kopīgo nākotni. Iznīcinot nīsto vīru, sākotnēji liekas, ka lielākā problēma Vasas dzīvē ir atrisināta, taču ģimenes mīļoto bērnu liktenis neveidojas tāds, kā Māte to iecerējusi: dēls ar tuberkulozi mirst vientulībā ārzemēs, vedekla, pārliecināta revolucionāre, protestē pret visu, ko gadiem darījusi Vasa, un vēlas viņai atņemt mīļoto mazdēlu, vecākā meita kļūst par alkoholiķi, Vasas brālis, alkoholiķis, sevi degradējis gan kā cilvēku, gan personību.
Dzīve, kas sabrūk Vasas acu priekšā, piedāvā skarbu izvēli starp mīlestību un varu, uzmācīgi atgādinot, ka apvienot šīs vērtības nav iespējams. Vienīgais – patiesi mīlošais cilvēks šajā mājā ir Vasas jaunākā meita (Žanna Lubgāne), kas māti mīl nevis naudas vai varas, bet Mātes dēļ. Vienaldzības “inde”, ar kuru piesūkusies muiža, saēd un sadrupina šīs dzīves, un Vasas nāve kā baiss realitātes spogulis rāda greizas un nepievilcīgas ainas.
Daugavpils teātra krievu trupa jelgavniekus apciemo bieži, tāpēc satapties atkal jaunās kvalitātēs ir ne vien patīkami, bet arī interesanti.
Pēcvārdam. Varbūt vienmēr ir vērts par skatītājiem domāt kā par līdzvērtīgiem teātra partneriem, jo izrādes, kā jau varam nojaust, režisori pārsvarā tomēr veido publikai.
