Kad iepriekšējās vasarās ir laivots pa Lielupi, Mūsu un Mēmeli, kā arī Daugavu, Gauju, Aivieksti, Ventu un Abavu, Rindu un Irbi, tad vēl var nolaivot pa Kurzemes upēm Tebru un Saku, kas Pāvilostā ietek jūrā. Tās ir ūdenstūristiem mazāk pazīstamas. Tomēr izsenis kurši pa tām ir laivojuši uz Aizputi, kas jau XIII gadsimtā ir bijis svarīgs centrs. Taču XX gadsimta otrajā pusē padomju okupācijas laikā Tebras lejtece bija iekļauta pierobežas zonā, ko tūristi nemēdza apmeklēt. Tā sanācis, ka Tebru un Saku par ūdenstūristu upēm sāka saukt tikai divtūkstošo gadu sākumā, kad kurzemnieki tās iztīrīja no kritušajiem kokiem. To gan, upes straumei graužot mežaino krastu, tur ir gana. Tomēr ar tūristu smailīti vai kanoe laivu garām tikt var. Ar gumijas laivu tur labāk nerādīties – nāksies lāpīt.
Nākotne kopā ar dziļu pagātni
Laivošanu sākām 31 kilometru augšpus jūras pie Aizputes un Pāvilostas novadu robežas, kur atrodas Sarkanvalku kapi. Tāds nosaukums ir bijis arī ciemam, kas tur pastāvējis līdz Otrajam pasaules karam. Taču tagad par agrāko ciemu liecina vien kapi un krustceles, kas aizved uz dažām viensētām. Maz cilvēku manīja arī Aizputē, kur ap pusvienpadsmitiem piektdienas vakarā neapstājoties ar automašīnu izbraucām cauri. Taču nākamā rītā Tebrā laivotājus varēja saskaitīt varen daudz. Saucienam: “Ahoi! No kurienes jūs?” Atbildes bija dažādākās: “No Rīgas!”, “No Jūrmalas!”, “No Latgales”. Jaunieši vairākās laivās atbildēja, ka viņi ir no Nākotnes. Katrs Tebras krastā stāvošais to nesapratīs, bet var paskaidrot, ka Jelgavas novada Glūdas pagasta Nākotnes ciemā jaunieši nekautrējas no savas dzīves vietas mūsdienās, varbūt šķiet, dīvainā nosaukuma. Galu galā vārds “Nākotne” skan pacilājoši.
Šajā sausajā vasarā, kad arī Pāvilostas novada dome (tāpat kā Jelgavas novada domes un citas) lūdza valdību izsludināt ārkārtas stāvokli, ceļmalā pie Apriķiem varēja brīnīties par jūlijā kupli ziedošu rapša lauku. Parasti šī labība Latvijā zied maijā, bet pie Apriķiem acīmredzot ziedēja ar labu cerību pārsēts lauks.
Ja trūkst lietus labības laukiem, ūdens trūkst arī upēm. Šovasar Tebra laivotājus sagaidīja diezgan “kaulaina”. Tā ūdenstūristi apzīmē upi, kurā ūdens līmenis ir zems. Proti, sēkļi, akmeņi un siekstas, kam lielā ūdenī laiva pāri pāriet nemanot, tagad sitās gar laivas dibenu un ķērās pie airu lāpstiņām. Laivojot reizes desmit nācās apstāties un vismaz vienam no diviem braucējiem kāpt no laivas ārā, jo citādi – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tomēr sajūta, atrodoties uz senā kuršu ceļa, ir īpaša. Cilvēks var ilgi skatīties ugunskurā, un, šķiet, tāpat ir ar laivošanu pa upēm. Kaut kāda senču asinsbalss tev saka: “Ir labi, ka tu tagad esi uz ceļa, kas senatnē vienoja cilvēkus.”
Galdiņš, krēsliņš, soliņš un bojātās tilta margas
Var piebilst, ka vairākās vietās Tebras krastā ar Eiropas Savienības sadarbības projektu atbalstu ir iekārtotas piestātnes ar ugunskuru vietām, koka galdiem un soliem. Vienā no piestātnēm pie ugunskura atradās monēta – divdesmit zviedru kronu. Tātad iespējams, ka ilgāku laiku Tebras krastā, saucot “Ahoi! No kurienes jūs esat?”, atbildi varētu saņemt, ka no Stokholmas vai Lundas.
Vērojot apkārtni, būdams žurnālists, esmu uzdevis jautājumu Pāvilostas novada domei, kā domāts turpmāk uzturēt apmēram metrus piecus augsto Kalnenieku tiltu. Tas būvēts no dzelzsbetona pirms gadiem četrdesmit piecdesmit. Jau kādu laiku margas tam ir izlūzušas. Atbilde vēl nav saņemta. Droši vien tagad ikdienā Kalnenieku tiltu lieto pāris viensētu ļaudis. Taču Pierīgā trīs viensētu dēļ var izrakt gājēju tuneli zem Jelgavas – Rīgas šosejas, lai viensētnieks droši var tikt ceļam pāri uz autobusa pieturu. Vai 240 kilometrus no galvaspilsētas drošības prasības būtu citas?
Sembre gaida dziedātājus
Katrai laivotāju grupai svarīgs moments pienāk vakarā, kad ir jāatrod, kur piezemēties. Un tad izrādās, ka vienviet krasts ir par stāvu, proti, tur, raušoties ārā no laivas, vari iegāzties ūdenī. Citviet trūkst līdzenas pļaviņas, kur uzcelt teltis. Bet vēl citā labā vietā, kas ir atzīmēta arī kartē, ir jau priekšā cita kompānija. 2011. gada vasarā, laivojot Ventā, kādu vakaru mūsu grupas galvgali piepeši pārsteidza lietusgāze. Tā neviļus lika kāpt krastā tieši tur, kur pēc sarunas ar vietējiem ļaudīm atklājās brasls, pa kuru Brīvības cīņās 1919. gada agrā pavasarī ar zirgiem cēlās pāri Kalpaka bataljons.
Šīs vasaras laivojums paliek prātā ar nosaukumu Sembre. Datorā, ievadot šo vārdu meklētājā, nekas “neizlec”. Bet tieši tā savu dzīvesvietu sarunā nosauca divi laipni vīri Nauris un Rinalds, kuru dzīvokļi ir divstāvu sešu dzīvokļu mājā apmēram septiņus kilometrus no Pāvilostas. Tādas mājas kolhozu laikos cēla netālu no fermām. Sembres apkārtne ir sakopta, čakli nolaistītā sakņudārzā aug kartupeļi un visādi citi lauku labumi. Uzzinot, ka mūsu laivotāju grupā ir septiņi Dziesmu un deju svētku dalībnieki, Sembrē mums tika piešķirta augstākā labvēlība. Proti, dārza laistāmā “šļauka”, pa kuru plūst dzeramais ūdens, tiek pievilkta iespējami tuvu upes krastam. Nekādu iebildumu par to, ka cauru nakti krastā varētu dziedāt. Un pats iepriecinošākais – mājas pagalmā rotaļājās bērni. Viņi zem koka bija uzcēluši telti, kur droši vien varēja glābties no karstuma. Jācer, ka vēl ilgi ļaužu valodās būs skaistais, šķiet, lībiešu, vārds “Sembre”. Par Pāvilostas apkārtnes saistību ar Gaujas lībiešiem liecina arī citi vietvārdi, piemēram, Turaidas.
Ostā jahtas un zvejas kuģi
Svētdienas rītā mums līdz jūrai bija palikuši kilometri padsmit. Vispirms Tebras un Durbes sateka, kur izveidojas apmēram tikai sešus kilometrus garā Sakas upe, kas Pāvilostā pieglaužas pie ostas mola. Sakarā ar to, ka iepriekšējā vakarā Pāvilostā notika Zvejnieksvētku balle, satiksme Sakā bija dzīva. Pret straumi nāca motorlaivas, supdēļi. Tādas smailītes kā mums gan nē. Atlika vēl daži līkumi aiz dzelzceļa tilta (pirms pusgadsimta no Liepājas uz Pāvilostu gāja vilciens), kad skatam pavērās osta ar zvejas kuģiem un jahtām. Pāvilostas vecais zvejas kuģu kapteinis Valdis Stūre, kas ir nogājis jūrā 52 gadus, stāstīja, ka viņa jaunībā Pāvilostā bāzējās piecpadsmit zvejas kuģi, kas vienā laidā strādāja tepat Baltijas jūrā, un viens tāljūras zvejas kuģis, kas gāja līdz Amerikas krastiem. Mūsdienās Pāvilostai ir pierakstīti trīs traleri, kas būvēti pirms gadiem četrdesmit un domāti tuvējai zvejai. Divus no tiem varēja redzēt ostā. Valdis Stūre paskaidroja, ka mūsdienās zvejnieki zvejo tikai tad, ja ir pasūtījums. No Pāvilostas saldētās zivis tikušas vestas pat uz Ķīnu un Bulgāriju. Taču beidzamā laikā ar eksportu esot grūtības. Runājot par zivīm, vecais kapteinis atzīst, ka reņģu un bušu ir kļuvis ievērojami mazāk. Nevērtīgas zivis – agrāk neredzēti jūras grunduļi – tās izskaudušas. Visdraudzīgākā cena Pāvilostas zivju veikalā ir garenajām un zobainajām vēja zivīm, kādas mūsu jūras piekrastē parādījās pirms gadiem pieciem. Žāvētas tās garšo līdzīgi kā lucīši. Taču ir reizes trīs resnākas un garākas par lucīšiem. Dzirdēts, ka pavasaros uz Kurzemes jūrmalu vēja zivis brauc makšķerēt arī jelgavnieki.
Pilsētas jubilejās stādīti koki
Pāvilostā ir apmēram tūkstoš iedzīvotāju (aizvadītajā mācību gadā Pāvilostas vidusskolu beidza seši absolventi). Tomēr pilsētā ir savs suvenīrveikals “Jūras rotas”. Tā īpašniece pāvilostniece Ingrīda Jansone piedāvā rudeņos krastā salasītus dzintara gabaliņus, kam pievienojot adatiņas iznāk, piemēram, mazi dāmu auskariņi. Iznāk dzintara gaismas ķērājs. Mākslinieciski apstrādāti ir pat stikla gabaliņi, piemēram, no vecām zvejnieku bojām, kas, gadus divdesmit mērcējoties jūras ūdenī, pieņēmuši savdabīgu matētu toni.
Pāvilostas pludmale ir apmēram pusotru kilometru gara – no Latvijā lielākā Jūrakmeņa, kas atrodas jūrā metrus piecdesmit no krasta, līdz ostas molam. Pludmalē ir volejbola un futbola laukumi, tālāk ir kaitotāju zona. Atšķirībā no Jūrmalas Pāvilostā arī atpūtas vietās pārsvarā dzird latviešu valodu. Pilsētā ir “Piecdesmitgades” un “Simtgades” parki. Oficiāli šī ostas pilsēta ir dibināta tikai 1879. gadā. Abas apaļās jubilejas ir atzīmētas, iekopjot parkus.
Sapņaini var vērot, kā Pāvilostā ienāk jahtas. Buras nolaistas, klusi strādā motors, ceļotāji stāv uz klāja un skatās: “Kurp vējiņš mūs ir atpūtis?” Manījām jahtas ar Latvijas, Zviedrijas un Dānijas karogiem. Protams, sniegbalta jahta ir kaut kas vairāk nekā sarkanīga plastmasas smailīte ar Tebras siekstās un akmeņos sašvīkātu dibenu. Tomēr, šķiet, ka nav jābūt nezin cik naudīgam, lai, piemēram, Zviedrijā nopirktu lietotu ģimenes jahtiņu. Pirms četriem gadiem “Ziņas” rakstīja par staļģenieti Agri Kozlovu, kas ar nelielu ģimenes jahtu “Linda” kopā ar brāli Andri atburāja mājās no Ziemeļzviedrijas. Jahtai viņš bija iekrājis naudu, remontējot zviedriem automašīnas. Bet burājums pāri Baltijas jūrai abiem brāļiem bija pirmais. Pēc četriem gadiem, sazvanot “Zemgales Ziņu” rakstu varoni, atklājas, ka Agris tagad vairāk dzīvo un strādā Latvijā. Taču “Linda” vēl joprojām stāv zem Zviedrijas karoga. Tas atļauj šādu nelielu peldlīdzekli vadīt bez īpašām jahtu vadītāju tiesībām, kas Latvijā maksā dārgi. Tādējādi pāriešana zem Latvijas karoga “Lindai” un tās kapteinim sanāktu neizdevīga. Var vienīgi piebilst, ka no Pāvilostas līdz Gotlandei ir par kilometriem piecdesmit tuvāk nekā līdz Jelgavai. Jācer, ka arī mūsu krastā likumi un noteikumi kļūs sakarīgāki.
