Īstenībā viņa nemaz nebija Tečere; viņas pasē kā ikvienam pilsonim bija ierakstīts vārds un uzvārds. Par Dzelzs lēdiju Broņislavs Francevičs (docents Rokjānis) viņu visai trāpīgi nokristīja tajā dienā, kad fakultātes arodbiedri minēto biedreni vienbalsīgi ievēlēja priekšsēdētājas amatā. Mēs zinājām, uz ko ejam, – viņa bija savs čalis, ar kuru kopā gan teātris spēlēts, gan dzītas visādas draiskulības. Tečerei piemita lielisks organizatores talants, un mēs bijām dziļi pārliecināti, ka darba plānus un atskaites viņa sastādīs «kongresu gaismā», kā to tolaik prasīja veči no augšas.
Nākamo mēnešu laikā jutām, ka jaunākie kolēģi pret Tečeri sāk izturēties ar zināmu respektu. To arī varējām saprast: viņa taču bija tuvākais starpposms līdz «lielajam vecim» mūsu uzņēmuma augšgalā, un tam bija teikšana: viņš varēja «sabīdīt» gan dzīvokli, gan naudas prēmiju, bet varēja arī, hmm… izgādāt brīdinājumu vai rājienu. Un ej nu sazini – no lielākiem vai mazākiem grēciņiem taču neviens nav tīrs. Taču vecā kompānija Tečeres izaugsmi neņēma galvā un turpināja iesaistīt kolēģi savās nevainīgajās izpriecās.
Tā arī toreiz. Bija 9. maijs. Rīta pusē garā un daudzkrāsainā gājienā pūtēju orķestra pavadījumā ar vainagiem un karogiem no pilsētas Centrālā laukuma pa Dobeles šoseju devāmies uz Brāļu kapiem un, atdevuši pienācīgo godu karā kritušajiem, ap pusdienlaiku bijām brīvi kā putni gaisā. Kā lietderīgi pavadīt pavasarīgo pēcpusdienu?
«Vajadzētu atklāt spiningošanas sezonu,» ierosināja Alberts.
Priekšlikums bija vērā ņemams. Sazvanīju pazīstamu Jaunpils mežsargu, kura pārziņā atradās trīs vai četri ezeri. Vienā no tiem, mežsarga vārdiem runājot, līdakas pašas lecot pakaļ. Tajā gan zvejošanas tiesības piederot kādai Dobeles armijas daļai, taču cerējām, ka Uzvaras svētkos oficieru korpuss vairāk cilās sīvā glāzes nekā makšķerkātus.
Sagatavošanās darbi daudz laika neprasīja: mums kā rūdītiem zivju bendēm viss bija pa rokai, tādēļ jau pēc stundas pusotras žigulītī omulīgi ripojām uz notikuma vietu.
«Es esmu zvejnieka meita,» Tečere daudzkārt bija sludinājusi. Mēs to nebijām aizmirsuši, tādēļ zvejas atklāšanas dienā viņai pienācās būt mūsu vidū.
Mežsargs mūs sagaidīja mīļi, gluži kā radiniekus, un drīz vien mēs atradāmies ezera krastā. Tur, kā jau bijām cerējuši, no ģenerāļiem un pulkvežiem nebija ne smakas. Apgādājis mūs ar laivu un airiem, mežsargs devās savās kartupeļu stādītāja gaitās, un mēs palikām vieni.
Apsēdāmies uz soliņiem. Smaržoja nule saplaukušie bērzi, tajos, neredzama diriģenta vadīts, plosījās meža strazdu koris, niedrēs čivināja ķauķi, starp ievu un krūkļu krūmiem spīguļoja zilas un baltas vizbulītes. Šāds dabas apstākļu komplekss aizskāra mūsu dvēseļu apslēptākās stīgas, un Valdis, brīdi parakņājies savā makšķernieku somā, izvilka šņabja pudeli. Tečere rezignēti noskatījās, jo tie bija Andropova laiki, kad šņabi dzert nedrīkstēja pat ierindas ļautiņš, kur nu vēl arodbiedrības biedrs! Es, klusībā šādas izdarības paredzēdams, biju paķēris maizes klaipu, sviesta piku un vareni smaržojošu desas gabalu. To visu sasmalcināju atbilstoša lieluma fragmentos, un Valdis atrāva korķi. «Es esmu stūres vīrs un dzert nedrīkstu,» viņš teica. «Bet jums gan acu gaišumam un rokas stingrumam noderēs.»
Mūsu trijotne vienojās, ka noderēs gan. Iedzērām. Pabīdīju Tečerei kārdinošās desas ripiņas. Viņa atvairījās, it kā būtu ieraudzījusi tarantula mātīti. «Man, zēni, šonedēļ kefīra diēta,» viņa žēlīgi novilka. «Nāk tie gadi, kad jāsāk domāt par svara regulēšanu…» Tečere pieticīgi paskrubināja rupjmaizes garoziņu un negribīgi aizgāja aplūkot ziedošās floras pārstāvjus.
«Tūdaļ es viņai parādīšu diētu,» Alberts noslēpumaini nočukstēja un ar smaidu, it kā mums dāvinātu briljantu diadēmu, noguldīja uz soliņa žāvētu zuti gandrīz vai visa metra garumā. Johaidī! Zuši tajos laikos pārdošanā parādījās tikpat reti kā ķenguri Gaujas Nacionālajā parkā. Šo retumu Alberts veicīgi sadalīja gabaliņos; mēs iedzērām vēl pa glāzei un gaidījām, kas tālāk notiks.
Pēc minūtēm desmit Tečere, vicinādama puķu pušķi, atgriezās. «Kas tad jums tur?» viņa, zuša gabalus ieraudzījusi, iesaucās, un viņas acis iemirdzējās kā jauna formastērpa pogas. «Ja jau tā, tad štrunts par kefīru un diētu!»
Pēc brīža mūsu lūpas, zodi un pirksti spīdēja kā nolakoti, un mēs smējāmies un priecājāmies kā īstos Uzvaras svētkos.
Pēc tam devāmies ūdeņos. Vakarā, sverot lomus, izrādījās, ka Tečere mūs – profesionālus makšķerniekus – iebāzusi maisā. Spriedām – tā bija zvejnieka meitas veiksme vai arī viņai enerģiju deva dāsni baudītais zutis.
Nezinu, vai Tečere vēl kādreiz atgriezās pie kefīra vai kādas citas diētas. Tas bija pārāk delikāts jautājums, lai to apspriestu ar inteliģentu dāmu. ◆
