Ikviens, kuram pajautātu, vai viņš ir ar mieru dzīvot blakus kādam no paaugstinātas bīstamības objektiem, atbildēs, ka negrib gan.
Ikviens, kuram pajautātu, vai viņš ir ar mieru dzīvot blakus kādam no paaugstinātas bīstamības objektiem, atbildēs, ka negrib gan. Cik no mums ir gatavi piekrist visam, ja tas nenotiek tepat netālu vai kaimiņa sētā? Domājams, ka arī gandrīz katrs. Cik daudzus no mums personīgi skar apbūvētās kāpas, arvien mazākās iespējas atpūsties ezera krastā, ko nerotātu plakāts ar uzrakstu «Privātīpašums»? Tūkstoši cilvēku protestēja pret mūsu kaimiņu lietuviešu Būtiņģes naftas terminālu. Avārijas tur sāk notikt ar neapskaužamu regularitāti. Un tas nozīmē, ka, ņemot vērā jūras straumju kustību, izplūdusī nafta tiek nesta uz Latvijas jūras piekrasti…
Kamēr visu rīdzinieku un pārējās valsts iedzīvotāju uzmanība ir pievērsta galvenokārt uzņēmuma «Baltic Oil Terminal» plāniem būvēt naftas produktu terminālu Daugavgrīvā, Rīgas Domē jau nonākuši vēl trīs atsevišķi projekti par papildu terminālu būvi vai paplašināšanu. Turklāt līdz ar šo projektu īstenošanu naftas produktu kravu apgrozījums varētu vairāk nekā divkārt pārsniegt «Baltic Oil Terminal» plānotos divarpus miljonus tonnu gadā, tā palielinot ekoloģisko avāriju risku. To visu pieļauj pašreiz spēkā esošie likumi, kas katram projektam atsevišķi ļauj neattiecināt pilnu ietekmes uz vidi piemērošanas procedūru. Naftas produktu rezervuāru parku un pārkraušanas terminālus izbūvēt Rīgas Brīvostas teritorijā Kundziņsalā vēlas SIA «Man – Tess» un «Naftas serviss», bet Vecmīlgrāvī – a/s «BLB Baltijas termināls». Uzņēmumi grib izmantot visas iespējas, kas tiem ļautu izvairīties no nepatīkamās vides ekspertīzes. Tās nevajadzību atzinis pat vides aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, kādā intervijā sakot, ka likums patiesi nepieprasa vērtēt visu trīs objektu kopējo ietekmi uz vidi. Viņaprāt, galvenā problēma ir ostas attīstības plāna trūkums.
Šajās dienās divas sabiedriskās organizācijas – Vides aizsardzības klubs un «Delna» – ir devušās pārlūkot jau apbūvētās un neapbūvētās Rīgas jūras līča piekrastes kāpas, jo nekādi neizdodas saukt pie atbildības to pašvaldību vadītājus, kuri ar jebkuriem līdzekļiem mēģina tajās iemānīt bagātos būvētgribētājus. «Ziņas» arī rakstīja par vienu otru mūspuses «nezinīti», kas, labu gribēdams, ir mēģinājis nostiprināt Lielupes krastus vai nobruģēt ceļu ar būvgružiem, nemaz nezinot, ka tādai darbībai ir jāsaņem vismaz kāds saskaņojums reģionālajā vides pārvaldē. Neviens jau nemēģina apstrīdēt, ka tas nav iespējams vai nevēlams, tikai vietā šoreiz būtu teikt, ka šāda apzināta vai neapzināta nezināšana kopumā atspoguļo lielas sabiedrības daļas attieksmi pret visu, kas neatrodas «manā sētā». Liekas, ka ārpus tās varētu būt kaut ūdens plūdi. Tāpat daudziem liekas, ka iecerētie naftas termināli un pašreizējo paplašināšana ir kaut kur tālu aiz trejdeviņām zemēm, tikai jāatceras, ka šādu vēl neapbūvētu, nepiebērtu vai nepiegānītu stūrīšu arī Latvijā paliek arvien mazāk. Nav ko aizbildināties ar vārdiem, ka tā jau ir sabūvēts un to dara mūsu laimes zemē Eiropas Savienībā. Arvien vairāk un vairāk šādi potenciālā piesārņojuma objekti tiek pārvietoti uz vietām, kur tie neradītu draudus tuvumā dzīvojošajiem. Nevienam jauna termināla būvētājam pat neienāktu prātā to darīt, ja blakus tam atrastos tik daudz iedzīvotāju. Viņi to vienkārši nepieļautu ar savu pilsonisko attieksmi arī pret to, kas notiek ārpus paša sētas.
