Džoniju paņem no patversmes Grieķijā, Sniedziņš dzimis netālu no Maskavas.
Oktobra sākumā atzīmējām Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienu, kad lielāka uzmanība tiek pievērsta patversmēs dzīvojošajiem iemītniekiem. Valentīna Šūmane un viņas dzīvesdraugs Pēteris ir starp tiem cilvēkiem, kuri mīl un rūpējas arī par likteņa varā atstātajiem dzīvniekiem.
Sākumā neuzticas
Četrus gadus vecā Džonija saimnieks Pēteris stāsta, ka suns ir jauktenis un paņemts no kādas patversmes Grieķijā. “Savulaik izšķīros no sievas un nolēmu, ka man kaut ko vajag. Es mīlu suņus un atradu internetā, ka tāds suns, kādu meklēju, atrodas patversmē Grieķijā. Suns ar lidmašīnu tika atvests no Grieķijas uz Vāciju, kur es tobrīd dzīvoju. Man šķiet, ka viņam bija trauma lidot ar lidmašīnu, jo vajadzēja uzturēties krātiņā, viss bija svešs un nepazīstams,” saka Pēteris.
Lai arī sākumā liktenis nemaz nav bijis labvēlīgs Džonijam, tagad viņš ir gādīga un mīloša saimnieka rokās. Pēteris stāsta, ka Džonijs esot atrasts kaut kur ceļa malā Grieķijā. “Kad es viņu paņēmu, viņam bija jau pusotrs gads. Sākumā Džonijs, tāds vārds jau tika dots patversmē, un mēs to arī atstājām, neuzticējās cilvēkiem un bija ļoti bailīgs, un vēl joprojām viņš ļoti uzmanīgi izturas pret svešiniekiem, īpaši vīriešiem,” saka Pēteris un piebilst, ka pēc rakstura Džonijs ir miermīlīgs un ziņkārīgs. Lielais augums ļauj viņam pārbaudīt, ko saimnieks, piemēram, atstājis uz galda vai nolicis plauktā. Kad saimnieks ir prom, Džonijs mēdz uzticīgi sēdēt pie loga, kamēr sagaida savu saimnieku mājās.
Džonijs saprot tikai vāciski, jo dzīvoja kopā ar Pēteri Vācijā un tika vests arī uz suņu skolu. Tur iemācījās komandas: sēdēt, gulēt, klausīt saimnieku, iet blakus saimniekam bez pavadas. “Kā skolnieks viņš bija teicamnieks. Ja pasaku – nē, nedrīkst, pacietīgi paies garām arī citiem suņiem. Ir ļoti paklausīgs. Ja nu ļoti viņam nepatīk kāds suns, nu tad gan var ierieties,” novērojis Džonija saimnieks.
Kad Valentīna un Pēteris bieži ar automašīnu dodas uz Vāciju, Džonijs tiek ņemts līdzi. Ceļā tiek pavadītas divas diennaktis, bet Džonijs mierīgi guļ. “Galvenais, ka ir paņemts līdzi,” saka Valentīna.
Savukārt Pēteris piebilst, ka, piemēram, Grieķijā cilvēki pret suņiem izturas citādi nekā Latvijā. “Tie viņiem ir zvēri, nevis labākie draugi,” saka Pēteris, kurš savu ikdienu tāpat kā Valentīna nevar iedomāties bez saviem četrkājainajiem draugiem.
Uzpasē mazo
Baltais suņuks Sniedziņš, kas ir Valentīnas mīlulis, dzimis netālu no Maskavas. Kad suņuks atvests un mazdēls to ieraudzījis, nosaucis uzreiz par Sniedziņu, jo viņš bijis tik balts kā sniegs. Tā arī viņam šis vārds palika. Tagad Sniedziņš, kurš ir Valentīnas acuraugs, ir cienījamā vecumā – viņam jau desmit gadu. Dienā trīs reizes Džonijs kopā ar Sniedziņu tiek vesti pastaigā. Valentīna un Pēteris novērojuši, ka vislabāk viņu četrkājainajiem draugiem patīk doties pastaigāties uz nezināmām vietām, nevis ierastajām. “Tad tik priecājas un skraida! Bet lielais ļoti uzpasē mazo. Kur viens, tur otrs. Džonijs sargā mazo. Ja kāds svešs suns pieiet pie Sniedziņa, lielais vēro, kas notiks. Ja mazais Sniedziņš pazūd no redzesloka, tad lielais apstājas, pagaida, paskatās, kur palicis, un tikai tad, kad ierauga mazo, turpina savu pastaigu,” stāsta Valentīna.
Sniedziņu frizē Rīgā
Lai gan Džonijs un Sniedziņš ir atšķirīgi auguma un vecuma ziņā, viņi ļoti labi satiek un miermīlīgi sadzīvo, pat ēd abi divi kopā. Vislabāk viņiem garšo našķi – pastētes gabaliņš, desa, vistiņa. Sniedziņš iecienījis arī burkānus un pat arbūzus. Sniedziņš reizēm dodas arī pie friziera Rīgā. “Lielo, garo spalvu apgriež. Izstādēs gan nav bijusi vēlēšanās piedalīties. Mums suņi ir savam priekam,” saka Valentīna, kurai jau kopš bērnības vienmēr mājās bijuši suņi vai kaķi. “Mūsu ģimenē ir vēl viens suns – amerikāņu buldoga meitene Arabika, bet viņa dzīvo Rīgā, kā arī britu zilais runcis Viljams un no patversmes paņemta kaķenīte Mika. Mazdēls vēlējās kaķīti, un dzīvnieks tika paņemts no Juglas patversmes. Toreiz viņa bija tieva un netīra. Tīrīja, mazgāja un veda pie daktera. Tagad izaugusi ļoti skaista kaķenīte,” stāsta Valentīna.
Pēteris piebilst, ka reizēm ir aizdomājies par to, ka vēl kādu dzīvnieku varētu paņemt. “Bet tad tak saproti, ka dzīvoklis jau tā ir pilns ar šiem diviem suņiem,” saka Pēteris.
