Šoreiz mūsu ceļš ved ar teikām un nostāstiem saistītu vietu. Embūte ir slavena ar saviem pakalniem un gravām, bijusi sen apdzīvota un sakrāla vieta leišmalē. Viena no skaistākajām Kurzemes vietām – dabas parks “Embūte”, saukts arī par Embūtes senleju, – atrodas Vaiņodes novada Embūtes pagastā. Parks izveidots 1977. gadā, tā platība – 481 hektāri.
Viena no lielākajām hercogistē
Novietojam auto pie Embūtes Tūrisma informācijas centra, kur ierīkota neliela stāvvieta. Informācijas centrā aplūkojam Latvijā vienīgo Embūtes dabas parka reljefa maketu, kuru laipni mums izrāda centra darbiniece. No šejienes sākam savu pastaigu 3,6 kilometru garumā ar kultūrvēsturisko objektu apskati un dabas burvības baudīšanu.
Tūrisma informācijas centrs izvietojies Embūtes muižas ēkā. Pie muižas atrodas arī divi nelieli dīķi. No tiem iztek Lankas upīte, kas plūst cauri Embūtes senlejai. Šeit iekārtota arī viesu māja ceļotājiem. Pagalmā ierīkotajā lapenē apmeklētāji var piesēst un vērot apkārtnes ainavu. Nav aizmirsts arī par mazajiem ceļotājiem – rotaļām svaigā gaisā pieejams bērnu spēļu laukums. Blakus muižas ēkai uzkalnā atrodas Embūtes viduslaiku pilsdrupas (Bruņinieku pils). Pils būvēta no 1236. līdz 1265. gadam, līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi mūru fragmenti.
Aplūkojuši pilsdrupas, pa grants ceļu soļojam apskatīt Embūtes luterāņu baznīcas drupas, kas ir Embūtes kultūras piemineklis. Izzinošie stendi vēsta, ka dievnams mūrēts no 1674. līdz 1684. gadam un to finansējis toreizējais muižas īpašnieks Emerihs fon Mirbahs. Kurzemes hercogistē baznīca bijusi viena no lielākajām (ar 300 sēdvietām) un ievērojama ar kokgriezumiem. Dievnamā atradusies arī milzīga kristāla lustra. Seni nostāsti vēsta, ka no baznīcas vedusi slepena eja zem dīķa un savienojusi to ar Bruņinieku pili. Pirmās brīvvalsts laikā dievkalpojumos piedalījies arī prezidents Kārlis Ulmanis. Pirmajā pasaules karā baznīca nebija cietusi, bet Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā pēc aviācijas uzlidojuma nodega. Tagad no tās palikuši mūri un zvanu tornis. Papētot tuvāk zvanu torni, vietām var pamanīt lādiņu atstātās pēdas. Saglabājušos dievnama mūrus ieskauj veci, dobumaini koki un kritalas.
Embūtes senlejas vārtu zīmes
Pie ieejas senlejā stāv vārtu zīmes – kuršu vadoņa Induļa un viņa drauga Pudiķa zobeni un vairogi. Tie katrs savā ceļa pusē sargā ceļu uz Embūtes senleju un Joda ieleju, norādot uz diženo kuršu klātbūtni senlejā. Lūkojoties uz šiem zobeniem, varam tikai iztēloties varenos kuršu valdniekus un viņu laikus. Sena teika stāsta, ka sirmā senatnē Embūti apdzīvoja brīva latviešu cilts un pār to valdījis latviešu virsaitis Indulis. Cita teika vēsta par kuršu vadoņa Induļa un vācu karavadoņa meitas Ārijas mīlestību. Ārija bija skaista un drosmīga meita. Reiz pēc pils zaudēšanas Indulis mežā saticis bruņinieku un sācis kauju. Bruņinieks uzvarēts, bet izrādījies, ka tā ir Ārija. Jaunieši viens otru iemīlējuši, un abu satikšanās vieta bijusi pie ozola, kas atrodas netālu no Embūtes luterāņu baznīcas drupām. Ozola apkārtmērs ir apmēram 4,6 metri. Šo teiku izmantojis dzejnieks Rainis savā traģēdijā “Indulis un Ārija”.
Tālāk ceļš mūs aizved līdz skatu tornim. Uzkāpjam desmit metru augstajā tornī ar platformu, lai paraudzītos uz ainavisko apkārtni, mežiem apaugušām gravām, pieneņu dzeltenām pļavām. No skatu torņa turpmākais ceļa posms izbūvēts ar jaunām koka kāpnēm, kuras aizved līdz Induļa (Kuršu) pakājei – Joda lejai – līdzenam laukumam, kas atrodas pašā Embūtes ielejas vidū. Šai laukumā vairākkārt tikušas celtas estrādes, kur rīkoti dažādi pasākumi (koncerti, teātra izrādes un Līgosvētki ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa piedalīšanos). Tagad estrādes Joda ielejā nav, bet ir iekārtota atpūtas vieta ar soliem, galdiem, ugunskura un telšu vietas. Pa iestaigātām takām, izaicinot savus spēkus, kāpjam augšup lejup pa nogāžu taciņām, gar privātīpašumu laukiem dodamies uz sākumpunktu un kā bērnībā vēl izvāļājamies pa pieneņu dzelteni balto pūku laukiem.
Dienas garumā baudīta nesteidzīga atpūta ar ainaviskiem dabasskatiem, klusumu. Jauka vieta, kurā nesastapām nevienu dabas baudītāju, tikai mēs divi vien. Lieliska vieta, kur aizbēgt, ja nevēlas cilvēku pūļus.
