Iepriekš nevarēju iedomāties, ka gaisa temperatūru dažu stundu laikā iespējams padarīt par 20 grādiem siltāku.
Iepriekš nevarēju iedomāties, ka gaisa temperatūru dažu stundu laikā iespējams padarīt par 20 grādiem siltāku. Izrādās – tas patiešām var notikt! Šīs nedēļas sākumā atgriezos no 10. Atēnu starptautiskā filmu festivāla Grieķijā, kur man bija tas gods būt jauniešu žūrijā. No 25 konkursa kandidātēm labākās filmas tituls tika piešķirts ungāra Benedeka Flīghaufa filmai “Dealer” (Dīleris), labākā režisora godalgu saņema taivānis Lī Kangs Šengs par filmu “Bu Jian” (Pazaudētā persona). Jūtos patiesi gandarīts par rezultātiem, jo arī, manuprāt, abas filmas bija labākās. Tieši pirms gada žūrijas balvu ieguva filma “Pazudis tulkojumā”, ko tās režisore Sofija Kopolla vienmēr atcerēsies kā savu pirmo starptautisko apbalvojumu (vēlāk filma saņēma arī Oskara balvu), tādēļ ceru un esmu pat daļēji pārliecināts, ka aptuveni pēc pusgada Eiropā, arī Latvijā, parādīsies šā gada festivāla uzvarētāji.
Atzīšos, jau no pirmā acu skatiena iemīlējos Grieķijas (pa)saulē un karstumā, kad naktīs nav iespējams aizmigt, ja nav ieslēgts gaisa kondicionieris (laikam tieši tādēļ līdzīgi kā Latvijā katrā mājā ir krēsls, viņiem ir gaisa kondicionieris). Grieķi sacīja, ka esam labākajā laikā, jo olimpisko spēļu dēļ Atēnas krasi mainījušās. Mājas pat lielā attālumā no pilsētas centra slēpa vēl svaigu krāsu pēdas. Iespējams, tieši tādēļ bieži meklējām vietas, kas glabā sevī Seno Grieķiju.
Pirmais likums, par kuru mums, ierodoties Atēnas, brīdināja, bija: “Ja redzat zaļo luksofora gaismu, tas nenozīmē, ka tā ir zaļā!” Pēc manas statistikas, zaļajai gaismai parādoties, jāpagaida, kad, garām pabrauks piecas līdz desmit mašīnas, līdz es kā gājējs varēšu sākt skriet, jo vēl ir mašīnas, kas gatavojas nogriezties!
Ja Grieķijā vēlaties pārpratumus, iesaku lietot elementāros latviešu vārdus “jā” un “nē”, kas attiecīgi nozīmē “veiks” un “jā”. Pamēģiniet teikt “nē” un piekrītoši pamāt ar galvu! Centos, centos, jo smagi pie tā pierast, taču laikam nepietiekami.
Septembrī Zemgales NVO atbalsta centrā ieradās divi brīvprātīgie jaunieši: Mičs no Beļģijas un Marija no Francijas. Būdams viņu mentors (koordinators), ik dienu atklāju ko jaunu par Latviju. Jau pirmajā dienā Mičs un Marija Melngalvju namā sajauca tualetes, jo nepazina mums pierastos dzimumu simbolus. Abi ir lielā sajūsmā, ka Latvija ir tik bagāta ar mežiem un ka beidzot varēs izbaudīt īstu sniegu.
Jaunieši jau paspējuši uzrakstīt vienu projektu, tagad aktīvi centīšos viņus piesaistīt projekta par apmācību kursu Maķedonijā izveidei.
Esmu iepriecināts par abu jauniešu kaislīgo degsmi ātrāk iemācīties latviešu valodu, jo Mičs šeit pavadīs pusgadu, Marija – gadu. Ja kāda veikala, kafejnīcas pārdevējs ir noskaities, ka jaunieši cenšas sazināties viņiem svešā valodā, varu apsolīt, ka jau pēc neilga laika viņi ar jums runās latviski!
Pa vidu visam otrdien svinēju arī savu vecāku 30 gadu kāzu jubileju. Joprojām esmu tik lepns par viņiem!
