Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ideja iestādīt eglītes zemnieku saimniecībā “Cīskas” Dobeles novada Bikstu pagastā radās bez īpaša nākotnes nodoma tās tirgot. Pēc vairākiem gadiem, pirmās pārdodot un saprotot, ka eglītes pērk, kociņu stādījumi tika paplašināti. Nu saimniece Indra Evardsone ved gar pirms daudziem gadiem stādītajām eglēm un rāda brangus kokus, ko sagatavot piegādes vajadzībām tagad var, vien aizvelkot ar traktoru, – tik raženi koki izauguši.
Protams, šādām speciāli audzētām eglēm skats ir kā no Ziemassvētku apsveikuma kartītes – tās ir kuplu un blīvu zaru vainagu. Taču maldīgs ir dažkārt dzirdētais uzskats par Ziemassvētku eglīšu audzēšanas izcilo biznesu – iestādi un aizmirsti uz vairākiem gadiem. Pēc tam tikai zāģē, tirgo un iekasē naudu. “Ļoti liels darbs jāiegulda no eglītes iestādīšanas vai pat iesēšanas līdz tirgus placim,” teic “Cīsku” saimniece. Viņu ģimenē jau pierasts, ka visiem ap Ziemassvētku laiku jāstrādā dubultā, dažkārt nākas pat ņemt atvaļinājumus, lai pagūtu visus darbus. “Kad citi atpūšas, mums ir trakākais darba cēliens,” atzīst Indra, stāstot, ka eglītes jau kopš iestādīšanas jāaprūpē – jāappļauj nezāles, jāveido to vainags. Savukārt, sākoties piegādēm un tirdziņu sezonai, daudz laika paņem produkcijas sagatavošana.
Indra atklāj, ka jau gadiem par viņu saimniecības tirdzniecības vietām kļuvuši divi Rīgas tirdziņi – Āgenskalnā un Imantā. Tur pie viņiem iepērkas gan sen zināmas kundes, gan jauni pircēji.
“Pašas pirmās eglītes, ko iestādījām, bija no vietas ar īpašu vēsturi,” atceras Indra. Turpat netālu Dobeles novadā kādreiz atradās tanku poligons, kurā pēc armijas aiziešanas bijušas lekni saaugušas mazās eglītes. Tur tad arī tās saraktas stādīšanai “Cīskās”. Tagad gan stādāmmateriālu saimniece iesēj pati. Arī eglīšu stādījumi paplašinājušies, vēl pievienojot platību Šķibes pusē. Lieli palīgi egļu audzēšanā ir ģimenes locekļi – dēls Rūdolfs, kas kopā ar mammu saimnieko “Cīskās”, un arī meitas Dace un Zane ar ģimenēm, kuru ikdiena rit Jelgavā.
Taču nav tā, ka darbi saimniecībā jūtami vien Ziemassvētku periodā, rūpējoties par eglēm. “Cīskās” tiek audzēti visdažādākie produkti, kas tiek pārdoti jau minētajos tirdziņos. Indra skaidro: “Tā sanācis, ka dzīvojam Zemgalei ne tik tipiskā reljefā. Gandrīz neviens lauks mums nav līdzens. Saimniecības zeme tradicionālajai lauksaimniecībai nav pārāk piemērota, arī platības mums nav pārāk lielas, tāpēc bija jādomā citi virzieni.”
Pavasaris sākas ar dažādu zaļumu audzēšanu siltumnīcās, vēlāk jau seko cita dārza produkcija – ogas, dārzeņi. Māju ieskauj plašs ābeļdārzs – arī tas ir viens no saimniecības darbības virzieniem.
“Mums ir integrētais dārzs, kas tiek uzraudzīts, līdz ar to āboli vienmēr jānovāc, ir arī ierobežots pieļaujamais miglošanas skaits. Tiesa, šogad gan ar ābolu tirdzniecību gāja grūti – šis bija ābolu gads, un nācās tos tirgot par dažiem santīmiem kilogramā. Un tāpat daļu vēl vajadzēja izbērt mežā zvēriem,” saimniekošanas nianses klāsta Indra, piebilstot, ka latviešu ābolu audzētājiem nav viegli konkurēt ar Polijā audzētajiem, kas tur tiek iepirkti ļoti lēti.
Šajās dienās, kad visi lielākoties priecājas par pirmo sniegu, “Cīskās” drīzāk cer, ka īpaši daudz nesasnigs, jo tas apgrūtina eglīšu sagatavošanu piegādēm un tirgošanai. Tāpat saimniecībā labprāt uzņem klientus, kas savu eglīti grib izraudzīties paši – arī tāda iespēja pastāv. Var atbraukt un kopīgi izvēlēties Ziemassvētku zaļo rotu, taču vizīte iepriekš jāpiesaka, sazinoties ar saimniecību.
