Pagājušajā svētdienā «Ziņu» darbiniekiem radās jauka iespēja vērot izpletņlēkšanu, ko organizēja Rīgas aeroklubs un kas notika tepat Jelgavas lidlaukā. Varējām arī paši piedalīties tajā.
Pagājušajā svētdienā «Ziņu» darbiniekiem radās jauka iespēja vērot izpletņlēkšanu, ko organizēja Rīgas aeroklubs un kas notika tepat Jelgavas lidlaukā. Varējām arī paši piedalīties tajā.
Brīvdienās Jelgavas lidlaukā ir iespēja par noteiktu samaksu lēkt ar izpletni gan no lidmašīnas An – 2 apmēram 600 metru augstumā, gan no An – 28 tandēmā ar instruktoru 4,5 kilometru augstumā. Zemie lēcieni ir vienkāršāki, un tie netika liegti arī mums no «Ziņām». Lēciens no vairāk nekā četru kilometru augstuma kopā ar instruktoru ir manāmi dārgāks, taču šajā gadījumā apmēram minūti var izjust brīvā kritiena (ar vēl neatvērtu izpletni) burvību.
Kā mums tur gāja? Varētu teikt, ka ļoti labi, ja tikai vienam no kolēģiem pēc piezemēšanās nevajadzētu staigāt ar ieģipsētu potīti. Man pašam gadījās iekrist krūmos – mīksti kā bērnībā vecvecāku mājās lielajos spilvenos. Tomēr, no otras puses, diez kas nav, jo mūsu aerodroms pa daļai ir aizaudzis ar alkšņiem un arvien mazāk atgādina vietu, kur deviņdesmito gadu sākumā tika rīkoti aviācijas svētki. Kas būtu darāms, lai atkal Jelgavā varētu sagaidīt aviosporta izaugsmi, ir cits jautājums. Skaidrs, ka Rīgas aerokluba lēcējiem mūsu lidlauks ir vēl no padomju laikiem pierasta, piemērota vieta, kuru nekrusto Rīgas lidostas pacelšanās un nosēšanās ceļi un kurā ir pietiekams plašums, lai lēktu tādi, kas vēl ne reizes nav to darījuši.
Ārzemnieki turp parasti atbraucot vienu reizi un, noskaidrojuši, ka kungu sausajai tualetei nav ieejas durvju (dāmu tualetei vismaz tādas ir), kā arī trūkst siltas dušas, vairāk nerādoties. Bet vai Jelgavas jauniešiem aviosportošana interesē? Izrādās, ka jā. Pagājušajā svētdienā lidlaukā sastaptajā jautrajā izpletņlēcēju – sportistu bariņā veicās satikt 2. ģimnāzijas izlaiduma klases skolnieku Artūru Dehniku un viņa tēvu. Puisis todien lēca divsimto reizi. Tas tika atzīmēts, izpletņlēcēju paceļot gaisā un tad katram klubiņa biedram viegli iedunkājot ar pilnu izpletņa somu pa pēcpusi. Kaut kas no «fukšu» jautrībām, taču jaunekļa tēvs Valērijs Dehniks «Ziņām» piebilda, ka izpletņlēcēji tomēr jaunos neapceļ – visu «debesu brāļu un māsu» attiecības ir cieņas pilnas.
Pirmais lēciens Artūram bija 14 gadu vecumā 1999. gada 18. jūlijā. Sadūšoties līdzējis tas, ka līdzās (un arī pirmo reizi, taču 54 gadu vecumā) lēcis tēvs. Tagad puisis jau startē sacensībās, kur kopā ar komandas biedriem gaisā brīvajā kritienā izpilda figūras, un ir ļoti priecīgs, ka atradis sporta veidu, kas tiešām patīk. No otras puses, viņš atzīst, ka bez vecāku atbalsta šāda sportošana būtu tikpat kā neiespējama. Ekipējums ir dārgs, un arī par lēcieniem kluba dalībniekiem ir jāmaksā.
Dehniku ģimene beidzamajos pāris gados daudz braukājusi pa aviācijas sporta sacensībām un svētkiem. Viņi ar skumjām brīnās, ka aerodromi kļūst arvien sakārtotāki gan Ventspilī, kur nupat kā notika Latvijas atklātais čempionāts, gan Cēsīs, gan Daugavpilī un Liepājā, nemaz nesalīdzinot ar Pērnavu, kur aviācijas svētkos šovasar sabraukuši ap piecdesmit tūkstoši interesentu. Tā būtu naudas ādere, kas atnāktu arī uz mūsu pilsētu, taču diemžēl pagaidām Jelgavas lidlauku viesiem nevar rādīt.
Mierinot iesācējus, izpletņlēcēji joko: «Gaisā vēl neviens nav palicis!» Jācer, ka pagaidām aizaugošā lidlauka problēmas reiz atrisināsies arī mūsu pilsētā. «Ziņas» pirms kāda laika rakstīja par bijušā RAF inženiera, motodeltaplānu izgatavotāja un instruktora Jurija Spirina saglabāto ieceri Jelgavā ražot ultravieglos lidaparātus. Vēl arvien ar personīgo motorplanieri no Jelgavas lidlauka paceļas pirmās brīvvalsts lidmašīnu – planieru būvētājs un instruktors Hūberts Štekelis.
Jācer, ka būs jelgavnieki, kuriem patiešām vajadzīgas debesis jeb tā sauktais «piektais okeāns».
