«Neizdomātās mīlestības liecinieces» – tā sauc pedagoģes un literātes Guntas Micānes dzejas kompozīciju, ko skatītāju vērtējumam nodevis Tērvetes amatierteātris. Uz izrādi Tērvetes kultūras namā bija ieradusies arī pati dzejniece. Viņai līdzi bija šopavasar gājputnu laikā nodrukātā astotā dzejas grāmata «Gājputnu laiks». Tādējādi pirmizrāde izvērtās arī par grāmatas atvēršanas svētkiem.Dzejniece stāsta, ka tērvetnieku režisori jelgavnieci Dzintru Zimaišu uzrunājis «Gājputnu laika» noslēdzošais dzejolis «Sieviete». Viņa lūgusi G.Micāni izveidot mīlestības dzejas kompozīciju, kas pērnruden arī tapa, apkopojot dzejoļus no visiem astoņiem līdz šim izdotajiem krājumiem. Izrādē iesaistīti deviņi aktieri, kas uz skatuves it kā mājas atmosfērā pie kamīna un grāmatplauktiem skandē dzeju. «Darbs, iestudējot izrādi, mums atsauca atmiņā kādu stīgu, ko esam pārdzīvojuši,» teica amatierteātra aktrise un skolotāja Inita Roze. Kādā mēģinājumā līdz dzejas lasīšanai tērvetnieki nemaz neesot tikuši, bet runājuši par dzīvi. Pēc izrādes G.Micāne stāstīja, ka mūža pirmajā pusē savus dzejoļus nav uzdrošinājusies publicēt. Tikai 1996. gadā, ārstējoties Tērvetes sanatorijā, viņa sākusi tos izrakstīt no vecajām kladēm. Iedrošinājumu dzejoļu publicēšanai devuši gan jaunu, gan vecu sanatorijas iemītnieku un darbinieku lūgumi dzejoļus norakstīt. Togad G.Micāne izdevusi pirmo krājumu «Grēksūdze vējam». Līdzšinējiem krājumiem bijušas vairāku tūkstošu eksemplāru tirāžas. «Gājputnu laika» tirāža ir trīs simti eksemplāru. Autore teic, ka grāmatnīcās tā nebūšot pieejama, bet gan dzejas sarīkojumos. G.Micāne uzsver, ka viņai kā skolotājai vienmēr ir svarīgs darba audzinošais moments. Gan grāmatu, gan dzejas kompozīcijas «Neizdomātās mīlestības liecinieces» mērķis esot cilvēkiem lūgt padomāt par to, kas ir mīlestība. Lai dzīvē nepietiek tikai ar garāmskrejošo.
