Tērvetes pilskalnā sestdien svinēja divas lielas jubilejas: sanatorijai 70. un «Sprīdīšu» muzejam 80. šūpļasvētkus.
Tērvetes pilskalnā sestdien svinēja divas lielas jubilejas: sanatorijai 70. un «Sprīdīšu» muzejam 80. šūpļasvētkus. Apvienojušies tērvetiešu, «Lattelekom» un kora «Tēvzeme» dziedātāji snanatorijai veltīja aktuālo gudrību: «Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju
dziedādam!».
Kāda funkcionāru delegācija 1958. gadā bija devusies uz Stokholmu. Zviedri cita starpā pajautājuši: «Kā tad jūs tā rīkojaties ar Rūdolfu Blaumani – viņa darbus neiespiežat, viņa mājas «Braki» aizlaistas postā…» Mūsu delegācijas komunistiskais līderis tūdaļ pat attraucis: «Nekā tamlīdzīga! Blaumaņa mājas tikko kā kapitāli izremontētas, viņu drukā lielās tirāžās, turklāt viņš pats ir pie lieliskas veselības, par ko gādā mīļotā Komunistiskā partija!»
Pēc šī kurioza Zviedrijas prese sacēla lielu traci, bet delegāciju mājās gaidīja pamatīga suta. Tajā pašā gadā Latvijā tika izveidoti četri memoriālie muzeji – Rūdolfa Blaumaņa «Braki», Eduarda Veidenbauma «Kalna Kaibēni», brāļu Kaudzīšu «Kalāči» un Annas Brigaderes «Sprīdīši», taču rakstnieces vārds ar šo vietu saistīts kopš 1922. gada.
Aizvadītajā sestdienā Annas Brigaderes memoriālais muzejs svinēja 80 gadu jubileju. Turpat Tērvetē, tikai viņpus Pilskalnam, 70. šūpļa svētkus svinēja arī Tērvetes sanatorija. Abi kultūras pasākumi pulcēja vairākus simtus viesu un vietējo iedzīvotāju. Aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados tieši «Sprīdīši», sanatorija un skola bijuši gaismas nesēji tālu aiz pagasta robežām.
Sanatorijas parkā balkona priekšā sarindoti krēsli. Viesu un apsveicēju vidū – Tērvetes pašvaldības pārstāvji, Sarkanā Krusta priekšsēdis Valdis Nagobads un labklājības ministrs Viktors Jaksons arīdzan. Vēl – literāti (Ēriks Hānbergs), koris «Tēvzeme», «Lattelekom» koris, lielie un mazie dziedošie tērvetnieki…
Sanatoriju 1932. gadā ar kredo «Neaizmirsti cilvēcei darīt labu!» cēla par tā laika Latvijas lielākās un turīgākās sabiedriskās organizācijas – Latvijas Sarkanā Krusta – līdzekļiem, un līdz ar Liepājas sanatoriju tā bija lielākā Baltijas valstīs.
Gadi gāja, mainījās varas, cita citai sekoja frontes, bet sanatorija turpināja darboties, nešķirojot pacientus ne pēc «brūnuma», ne «sarkanuma». «Neaizmirsti cilvēcei darīt labu!» – šī devīze aktuāla joprojām. Tiesa, mūsdienās tas neattiecas uz dziedinātavu pašu: tā grimusi nabadzībā, parādos un neziņā par nākotni, jo valstij tā «nav interesanta». Tomēr pašreizējie un bijušie sanatorijas darbinieki pamīšus ne tikai gremdējās jaukās atmiņās, bet arī cerīgi ielūkojās nākotnē, jo viņi joprojām ir gatavi cilvēcei labu darīt, par to prasot tikai nelielu valsts sapratni un atbalstu.
Savukārt «Sprīdīšos» atmiņas pulcēja visus tos, kam tuva rakstniece Anna Brigadere un viņas daiļrade. Atmiņās par prozaiķi dalījās māksliniece Biruta Baumane, dzejniece Gunta Micāne, kāda sirma kundze, kas bērnībā daudz viesojusies pie Annas Brigaderes un viņu saukusi vienīgi par Sprīdīštanti. Dziedāja kora «Tēvzeme» vīri (viņu vidū neiztrūkstoši – arī izdevējs Jānis Rapa, kura ģimene tagad saimnieko «Sprīdīšos»), senlaiku cīņas kopa «Trejasmens» puiši demonstrēja zemgaļu muzicēšanu, plūda joku stāsti, atmiņas, spoku stāsti un Tērvetes alus.
Bet abu jubileju noslēgumā bija koru priekšnesumi, seno zemgaļu cīņa ar krustnešiem, «Lattelekom» kora Šveicē savākto ziedojumu pasniegšana sanatorijas direktoram Miķelim Gediņam, bija kādas lielas iemaldījušās indiešu tūristu grupas izbrīns un mēles klakšķināšana par šajā Ziemeļu nostūrī piedzīvoto eksotiku.
Kad jubileju svinētāji no pilskalna devās uz sanatorijas lielo lapeni, lai zaļumballē dietu līdz trešajiem gaiļiem, šķita, ka gar taku slīd Annas Brigaderes stāvs. Vismaz viņas balto villaini redzēju noteikti. Pār jaukāko Zemgales vietu klājās pakrēšļa migla.
