«Ziņas» jau rakstījušas par Kurzemes novada rehabilitācijas centra «Tērvete» bēdām un likstām.
«Ziņas» jau rakstījušas par Kurzemes novada rehabilitācijas centra «Tērvete» (Tērvetes sanatorijas) bēdām un likstām. Vai tagad, kad Tērveti apmeklējis Ministru prezidents Andris Bērziņš, tuneļa galā parādījusies gaismiņa? Par to – ekspresintervija ar sanatorijas direktoru Miķeli Gediņu.
Valdības vadītājam šī bija pirmā vizīte Tērvetē. Ar ko varējāt viņam «palielīties»?
Vien ar to, ka sanatorijas pastāvēšana ir apdraudēta, jo šogad netika saņemts valsts pasūtījums sociālajai rehabilitācijai, kaut arī mūsu centra piedāvājums tika atzīts par labu. Tādēļ janvārī un februārī tika pārtraukts darbs. Martā to atsākām, taču pašreiz prognozējamais valsts pasūtījuma un maksas pakalpojumu apjoms liecina, ka jau oktobrī darbība atkal būs jāpārtrauc. Tas nozīmē, ka, atstāta ziemā bez apkures, sanatorija pavasarī, visticamāk, nespēs atsākt darbu. Lai «pārziemotu», centram vajadzīgi 24 000 latu no valsts budžeta līdzekļiem – apkurei un apsardzei.
Kā situāciju uztvēra Ministru prezidents?
Viņš bija pārsteigts gan par Labklājības ministrijas līdzšinējo attieksmi un formālo «atrakstīšanos», gan par daudzveidīgajām iespējām, ko rehabilitācijas centrs spēj piedāvāt iedzīvotājiem. Bērziņa kungs pauda neizpratni par to, kā tas var būt, ka valsts īpašums – Labklājības ministrijas pārziņā esoša institūcija – valsts pasūtījuma sadalē neko neiegūst. Viņš piekrita, ka nolikumā par izlozēm valsts pasūtījuma piešķiršanai sociālajā rehabilitācijā turpmāk būtu jāparedz nosacījums, ka reģionā izvietotajai rehabilitācijas iestādei ir prioritāte pakalpojumu sniegšanai atbilstoši reģionam piekrītošajai daļai.
Kas, jūsuprāt, notiks tālāk?
Pēc premjera lūguma es viņam sagatavoju un nosūtīju argumentētus komentārus bijušā labklājības ministra Andreja Požarnova formālajam skaidrojumam, kādēļ Tērvete nav saņēmusi valsts pasūtījumu sociālajā rehabilitācijā. Premjers šo skaidrojumu nosauca par ministrijas neizdarību. Tajā pašā laikā viņš uzteica iedzīvotāju aktīvo iestāšanos par sanatorijas nākotni: viņš saņēma vairāk nekā 8000 cilvēku parakstītu «petīciju», kurā prasīts centru saglabāt. Palika iespaids, ka valdības vadītājs apņēmies iedziļināties mūsu problēmās. Sagaidām, ka viņš veicinās gan taisnīgumu valsts pasūtījuma sadalē, gan finansējuma piešķiršanu pašu svarīgāko sanatorijas sistēmu (apkures, lifta, jumta, attīrīšanas iekārtu) rekonstrukcijai.
Vai tādām izredzēm ir pamats?
Premjers uz rehabilitācijas centra darbiniekiem atstāja ne vien ieinteresēta, saprotoša rīcības cilvēka iespaidu, bet arī ierakstu mūsu viesu grāmatā: «Paldies par ticību Tērvetes sanatorijas nākotnei un mēģinājumiem saglabāt un kopt šo unikālo ēku. Strādāsim, domāsim, mums veiksies!» Šiem Andra Bērziņa vārdiem mūsu, tērvetnieku, vērtējumā ir svars, kas varētu ietekmēt dziednīcas atdzimšanu.
