Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolniece Līga Astra Kalniņa pagājušo mācību gadu aizvadīja Brūklainas vidusskolā (ASV).
«Kad 10. klasē pie mums uz skolu atbrauca stāstīt par skolēnu starptautiskajām apmaiņas programmām, aizgāju mājās un tētim (Paulam Dzintaram Kalniņam – red.) teicu, ka gribu braukt uz Japānu vai Peru, lai paskatītos, kā cilvēki tur dzīvo un kāda ir viņu kultūra. Taču tētis atbildēja: «Ja tu kaut kur brauksi, tad tikai uz Brūklainu!» Būdams Amerikas latvietis, viņš pats tur reiz mācījās, un šajā Bostonas piepilsētā joprojām dzīvo mūsu vecmamma un citi radi. Viņš gribēja, lai es dabūju Amerikas vidusskolas pieredzi, dzīvoju pie latviešu radiem un šajā laikā nepazaudētu latviešu valodu,» Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12.kom klases audzēkne un jaunā basketboliste Līga Astra Kalniņa šķetina, kā sākās viņas lielais piedzīvojums, kas stipri ietekmējis viņas skatījumu uz dzīvi un nākotnes izvēli.
Nepaspēja nobīties
Ģimenes nolūkotā publiskā vidusskola ar aptuveni diviem tūkstošiem 9.–12. klases audzēkņu, kuru vidū ir daudz starptautisko skolēnu no 70 pasaules valstīm, reģionā tiek vērtēta kā viena no labākajām. Tāpēc, lai gan Līgai Astrai teicami veicas mācībās, vajadzēja pietiekami ilgi gaidīt uzņemšanas apstiprinājumu. Laiku un nervus pamatīgi nodedzināja arī dokumentu sagatavošana, bet tas viss bija simtkārt vērts, atzīst meitene. Viņa smej, ka beigās «nepaspēja pat nobīties», kā jau uz gadu atģidusies Brūklainas vidusskolas 11. klases solā.
«Uzreiz, kad atbraucu, tāpat kā visi, kam angļu ir otrā valoda, kārtoju angļu valodas pārbaudes testu, lai noteiktu, kāda palīdzība nepieciešama. Man piedāvāja mācīties kopā ar amerikāņiem. Spriedu, ja tas izrādīsies par grūtu, pāriešu uz starptautiskajiem skolēniem paredzēto programmu. Gribēju dabūt to amerikāņu vidusskolas sajūtu,» stāsta Līga Astra.
Tas arī viņai ar uzviju izdevās, kā arī izveidojās saikne ar skolēniem no citām pasaules valstīm. Viņu ērtībām vidusskolā izveidota īpaša telpa, kur jaunieši var ieturēt pusdienas un atpūsties, taču skolniecei no Latvijas tam īpaši daudz laika neatlika.
Aizrautīgi spēlē basketbolu
Jau 12 gadu Līga Astra spēlē basketbolu – vispirms Jelgavā pie treneres Gundegas Vaščenko, bet pēc 8. klases, ņemot vērā interesi un izdošanos, meitene pārgāja uz Rīgas basketbola klubu «Kolibri», kur viņu trenē Mudīte Zandere. Kopš tā laika Līga Astra katru gadu kandidē uz iekļūšanu izlasē, taču pēkšņu veselības problēmu dēļ tas vēl nav izdevies. Piemēram, šogad «spīdoliete» vispār nav spēlējusi, jo piedzīvoja potītes operāciju. Taču par basketbolu Brūklainā Līgai Astrai ir cits stāsts.
«Tā kā spēlēju basketbolu, mēs to jau iepriekš bijām paziņojuši Brūklainas vidusskolas trenerei. Komanda mani draudzīgi uzņēma un iepazīstināja ar skolu. Taču kuriozs bija tāds, ka meitenes gaidīja melno spēlētāju, jo bija sapratušas, ka braucu no Nigērijas,» ar smaidu atceras latviete.
Treniņu un spēļu grafiks vidusskolas komandā bija saspringts – sešas dienas nedēļā. «Kad pavasarī beidzās skolas sezona, turpināju spēlēt vietējā klubā, kur mani uzaicināja treneris, jo mans ātrais un agresīvais spēles stils bija ļoti līdzīgs viņējam. Braucām pa visu Austrumkrastu uz spēlēm un pasākumiem, kur, lai nolūkotu sev spēlētājus, ieradās arī augstskolu treneri. Tā varēju iepazīties ne tikai ar Bostonas, bet plašāku apkārtni,» basketbola «pievienoto vērtību» ASV min Līga Astra.
Mājas darbi – daļa no atzīmes
Taču pārējā laikā treniņu un mācīšanās spriedze situsi augstu vilni. «Latvijā, braukājot uz Rīgu, basketbols man paņem ļoti daudz laika, bet varu mācīties gan autobusā, gan vilcienā. Mums ir arī mājas darbi, bet vairāk kā sev, nevis vērtējumam. Amerikas vidusskolā laiks no novembra līdz martam bija ļoti grūts, jo mājas darbu apjoms nenormāls un visi jāpilda, jo tā bija daļa no kopējās atzīmes. Kontroldarbi veidoja 60 procentu, mājas darbi – 20 procentu un tikpat arī apmeklējums un uzvedība klasē. Latvijā, ja esi nokavējis skolu divas dienas, to īpaši nejūt, bet ASV katra izlaistā diena šķiet kā nedēļa. Turklāt jāizpilda visi klases un mājas darbi,» intensīvo skolas ikdienu raksturo «spīdoliete».
Brūklainas vidusskolas mācību sistēma balstīta uz priekšmetu un to apguves līmeņa izvēli. 11. klasē bija pieci obligātie un viens izvēles kurss. Līgas Astras gadījumā tā bija matemātika, bioloģija, franču valoda, ASV vēsture un literatūra, kā arī pirmajā semestrī itāļu un ķīniešu virtuve, bet otrajā semestrī – keramika. Visu šo kursu intensitāte gada laikā ir līdzīga un noslēdzas ar eksāmenu. Mācību stunda ilgst 50–60 minūtes, priekšmeti netiek «izstiepti». Piemēram, bioloģiju skolēni nemācās visus vidusskolas gadus, bet tikai 11. klasē.
Labākais pētījums vēsturē
Salīdzinot mācību līmeni un pasniegšanas stilu, Līga Astra min, ka tas bijis augsts. Piemēram, matemātikā 11. klasē skolēni apguvuši vielu, ko pie mums pasniedz augstskolas 1. kursā. Lielā cieņā bijis grupu darbs un uz praktisko dzīvi vērsta mācīšanās, kur lielu lomu spēlējusi pedagoga personība. Līga Astra savus Amerikas skolotājus raksturo kā teicamus profesionāļus, kuriem tā vien acis mirdzēja, pasniedzot savu priekšmetu.
Tāds bijis arī vēstures pasniedzējs, kas «spīdolietei» ļāvis uz šo priekšmetu paskatīties no pavisam citas puses un iemīlēt to. «Skolotājs pats bija daudz ko piedzīvojis. Mācījāmies par cilvēktiesībām pagājušā gadsimta 60. gados. Beigās pilnīgi visiem šajā priekšmetā vajadzēja rakstīt pētniecisko darbu. Pētīju sieviešu tiesības sportā, un šis darbs kā viens no mūsu grupas trim labākajiem tika izvirzīts lielajam skolas 11. klases konkursam, kurā es uzvarēju un ieguvu tūkstoš dolāru balvu. Šķita prātam neaptverami, ka man, meitenei no Latvijas, bija labākais pētnieciskais darbs. Turklāt angļu valodā! Arī skolotājs brīnījās par mani, jo biju pirmā, kas uz 100 procentiem uzrakstīja eksāmenu. Tas mani reāli aizrāva,» atzīst latviete. Viņa apņēmusies novērst kādu vēsturisku netaisnību – Brūklainas vidusskolā joprojām ir kartes, kur Latvija ir Padomju Savienības daļa, kas liek domāt, ka atrodas Krievijā.
Iedrošina kļūt par ārsti
Lai gan Amerikā meiteni nopietni ieinteresējusi vēsture, bet Spīdolas ģimnāzijā viņa apgūst komerczinības, ne ar vienu no šiem priekšmetiem viņa nevēlas saistīt savu profesionālo nākotni. Tā būs sporta medicīna. Turklāt Līga Astra jau ir uzņemta Svētā Džona Fišera koledžā Ročesterā (ASV), kur studijas varēs apvienot ar basketbolu.
«Sākumā domāju mācīties fizioterapiju, bet ķirurgs, kurš operēja manu potīti un kuru vēlāk Ēnu dienā arī ēnoju, iedrošināja tiekties tālāk un kļūt par ārstu. Tāpēc nu mans mērķis ir sporta traumatoloģija. Bakalaura grādu domāju iegūt ASV, bet maģistra – Eiropā vai Latvijā. Galvenais, ka es pēc tam atgriežos Latvijā strādāt,» nākotnes vīziju ieskicē Līga Astra, novērtējot katru iespēju paplašināt savu redzesloku un profesionāli bagātināties.
